Papadži par tikšanos ar Maharši

Ramana Maharši

Deivida Godmena komentāri kā arī svešvārdi izcelti slīpi. Pārējais ir pierakstīts no Papadži atstāsta. Avots: “Nothing Ever Happened”.

“Krietnu laiku pirms Papadži pameta darbu armijā, viņš nodevās guru meklējumiem, kurš varētu viņam parādīt Dievu. 1930-tajos gados viņš apmeklēja lielu daudzumu svēto un svami par kuriem bija dzirdējis, bet neviens no viņiem nebija atstājis uz viņu iespaidu un nebija devis apmierinošu atbildi uz jautājumiem, kuri interesēja Papadži. Pirmo svami, pie kā viņš vērsās, sauca Satčinananda, viņš dzīvoja Našikā, Maharaštras štatā. Vectēvs paņēma sev līdzi uz Našiku Papadži kad tam bija vien pieci gadi un tur, acīmredzot, no vectēva, viņs uzzināja par svami. Papadži devās pie tā ar lielu cerību, bet drīz bija vīlies.

1930-tajos gados es satiku svami, kuram bija ap astoņdestmi gadu.

Es godbijīgi viņu sveicināja un pajautāju: “Svami, es kaislīgi vēlos ieraudzīt Dievu. Vai jūs nevarētu man to parādīt? Esmu mērojis tālu ceļu lai varētu ieraudzīt Dievu”.


Svami nebija laika ar mani runāt un izpildīt manu vēlmi – viņš bija nodarbināts ar svarīgām un steidzamām lietām.

“Es nevaru pieņemt tevi šodien, – viņš atbildēja. – Man jādodas darīšanās sakarā ar vienu būtisku juridisku lietu. Tas cilvēks man blakus ir advokāts. Mēs apspriežam būtisku īpašuma jautājumu. Šodien visu dienu nodarbošos tieši ar to”.

Viņa skaidrojums bija pieņemts un es mierīgi apsēdos netālu kamēr viņi risināja zemes jautājumus. No viņu sarunas es uzzināju, ka svami piederēja liels zemes gabals, kuru viņš gribēja iežogot, bet nevarēja pilnībā īstenot savu plānu, jo vienu zemes gabalu – 64 pēdu lielu teritoriju bija aizņēmis cits sadhu, kas atteicās to atbrīvot. Tas otrais sadhu, arī padzīvojis cilvēks, nodzīvoja uz šī zemes ielāpiņa teju sešdesmit gadus. Sākotnēji tas bija neliels iecirknis, kas piederēja valstij. Padzīvojis sadhu uzcēla sev nelielu būdiņu kur arī pavadīja lielāko daļu savas dzīves. Tomēr nesen svami Satčinananda panāca to, lai valdība nodotu lielu teritoriju, kurā atradās sadhu lauciņš, viņa pārziņā. Sadhu atteicās pamest teritoriju un lieta nonāca līdz tiesai. Apspriešanas rezultātā es uzzināju, ka svami Satčinanandam piederēja desmit akri zemes, bet, acīmredzot, viņam ar to nepietika. Viņš gribēja iegūt vēl arī to astoņas reiz astoņas pēdas lielu zemes gabalu, kurš sešdesmit gadus bija aizņemts… Un šī zemes gabaliņa dēļ bija gatavs doties uz tiesu un sākt prāvu.

Manas vizītes laikā svami bija aizņemts ar juridisku jautājumu apspriešanu. Man tā arī neizdevās ar viņu parunāt par vēlmi ieraudzīt Dievu. Es atgriezos mājās ļoti vīlies. Iepazīstot citus āšramus un reliģiskas iestādes, es atklāju, ka līdzīgas prāvas ir izplatīta parādība.

(..)

Es devos no vienas vietas uz citu, no viena skolotāja pie cita, no viena centra uz citu, meklējot kādu, kas varētu parādīt man Dievu. Es izstaigāju visu valsti no ziemeļiem uz dienvidiem, no austrumiem un rietumiem, bet tā arī nesaņēmu vēlamo rezultātu. Šie meklējumi man bija ļoti būtiski, bet cilvēki smējās par mani.

(..)

Kad visi viņa mēģinājumi atrast skolotāju, kas varētu parādīt Dievu, cieta neveiksmi, viņš atgriezās pie ģimenes uz Lajalpūru. Drīz pēc tam ar viņu atgadījās viens notikums, kas pilnībā mainīja visu viņa dzīvi.

Drīz pēc atgriešanās uz manas mājas sliekšņa parādījās sadhu un palūdza ēdienu. Es aicināju viņu ienākt, iedevu kaut ko ēdamu un uzdevu to jautājumu, kas nedeva man mieru: “Vai jūs varat parādīt man Dievu? Ja nē, tad vai jūs nezinat kādu, kas var?”

Man par lielu pārsteigumu viņš atbildēja apstiprinoši: “Jā, es zinu to, kurš var parādīt jums Dievu. Ja tu aiziesi pie viņa, tu būsi apmierināts. Viņu sauc Ramana Maharši”.

Par cik es nekad nebiju dzirdējis par viņu, es painteresējos, kur viņš dzīvo un saņēmu sekojošu atbildi: “Šri Ramanašramā, Tiruvannamajā”.

Es pirmoreiz dzirdēju šo vietu nosaukumus un tāpēc lūdzu precīzi izstāstīt, kā turp nokļūt.

(..)

Kaut kādas jauktas sajūtas pārņēma mani kad pierakstīju detalizētu maršrutu. Es biju laimīgs uzzināt, ka Indijā ir kaut viens cilvēks, kas var parādīt man Dievu, bet, tai pašā brīdī, es sapratu, ka man nav līdzekļu lai turp nokļūtu. Es iztērēju visu uzkrāto naudu meklējumiem un sapratu, ka tēvs neatbalstīs manu lēmumu. Viņš izturējās pret maniem garīgiem meklējumiem negatīvi, uzskatot, ka man jāstrādā un jāpelna iztika ģimenei.

Kad es paziņoju tēvam par savu lēmumu braukt uz Indijas dienvidiem un tikties ar vēl vienu svami, viņš „uzsprāga”.

“Un kā tad tava sieva un bērni? – viņš sašuta. – Vai nepietiek ar to, ka tu pameti armiju, bet tagad tev jāpamet viss un jādodas uz citu Indijas galu, sekojot savai neprātīgajai garīgo meklējumu idejai?”

Bija acīmredzami, ka no viņa nevar gaidīt atbalstu.

Drīz pēc tam es devos uz pilsētu un tur negaidīti satiku savu senu draugu. Viņš bija tējas veikaliņa pārzinis.

“Simts gadus neesam redzējušies, – viņš sacīja. – Esmu dzirdējis, ka tu esi aizgājis no armijas”. “Jā, – es atteicu, – un nenožēloju to”. “Tad ar ko tu šobrīd nodarbojies?” – viņš painteresējās. “Ne ar ko. Meklēju kādu darbu”, – es atteicu. “Piesēd, – piedāvāja draugs. – Es atnesīšu tev nedaudz piena. Un, par cik tu šobrīd esi bezdarbnieks, tad cienastu apmaksāju es”.

Es apsēdos un sāku lasīt kādu avīzi, kas gulēja uz viena no galdiem. Pēc atgādinājuma par manu bezdarbnieka statusu, atvēru avīzes darba piedāvājumu sadaļu. Viena vakance, šķita, bija piemērota speciāli man, gluži kā uz pasūtījumu: “Darbs Madrasā bijušam armijniekam”. Angļu armijai vajadzēja bijušo armijnieku lai vadītu kara veikalu. Es atradu adresi un izrādījās, ka tas dzīvo Peševarā, blakus pilsētā. Es nosūtīju savu iesniegumu ar bildi, kur esmu iemūžināts kara uniformā un tūlīt pat saņēmu atbildi, ka esmu apstiprināts amatā. Darbadevējs ne tikai iedeva man naudu lai es varētu tikt līdz Madrasam, bet arī pateica, ka darba pienākumus es varu sākt pildīt pēc mēneša. Tādējādi, es saņēmu naudu lai aizbrauktu pie Maharši, kā arī manā rīcībā bija noteikts laiks.

Šie notikumi risinājās 1944. gadā kad man bija trīsdesmit viens gads.

Es sekoju sadhu padomam un ar vilcienu aizbraucu līdz Tiruvannamajam. Izkāpjot no vilciena, es atklāju, ka Maharši āšrams atrodas otrā pilsētas galā, triju kilometru attālumā, tāpēc atlikušo ceļa posmu es nobraucu ar pajūgu. Tiklīdz mēs piebraucām pie āšrama, es nolecu no pajūga, paņēmu savas somas un atstāju tās vīriešu guļamistabā, bet pēc tam aizgāju meklēt cilvēku, kas var parādīt man Dievu. Es ielūkojos pa logu un ieraudzīju uz dīvāna sēdošu to pašu cilvēku, ar kuru biju runājis Pendžabā. Mani pārņēma riebums.

“Šis cilvēks ir krāpnieks, – es sev sacīju. – Viņš parādās manā mājā, iesaka braukt uz Tiruvannamalaju, pēc tam skrien uz vilcienu lai paspētu šurp ātrāk par mani”.

Es biju tik ļoti sadrūmis, ka negribēju pat iet iekšā zālē, kur viņš sēdēja. Es pieskaitīju viņu pie gara blēžu saraksta, kurus satiku garīgo meklējumu laikā Indijā – es pagriezos un devos paņemt savas mantas.

Es jau grasījos aizbraukt ar to pašu pajūgu, kas mani bija atvedis šurp, kad viens garāmgājējs vērsās pie manis un pajautāja: “Jūs gadījumā neesat no Ziemeļindijas?”

Vēlāk es uzzināju, ka viņu sauc Framdži un viņš bija kinoteātra īpašnieks Madrasā.

“Jā. Esmu atbraucis no ziemeļiem”, – es atteicu. “Jūs taču tik tikko atbraucāt? – viņš turpināja, redzot, ka grasos doties prom. -Vai jūs neplānojat palikt te kaut vai pāris dienas?”

Es pastāstīju viņam savu stāstu par to, kā sanāca, ka esmu šurp atbraucis un noslēgumā bildu: “Šis cilvēks braukā pa valsti un reklamē sevi. Es nevēlos vairāk viņu redzēt. Esmu atbraucis tikai tādēļ, ka, saskaņā ar viņa paša apgalvojumiem, te ir kāds cilvēks, kas var man parādīt Dievu. Ja viņam patiešām piemīt spējas to izdarīt, kāpēc viņš neparādīja Dievu Pendžabā manās mājās kad tur bija iegriezies? Kāpēc viņš lika man mērot visu šo tālo ceļu? Es nevēlos redzēt šo cilvēku un runāt ar viņu”. Framdži iebilda: “Nē, nē, jūs maldāties. Viņš neizbrauc ārpus savas pilsētas jau četrdesmit astoņus gadus. Vai arī jūs esat maldījies, vai arī viņš ar sava spēka starpniecību parādījās jūsu priekšā kamēr viņa fiziskais ķermenis atradās šeit. Reiz šurp bija atbraukusi meitene no Amerikas un izstāstīja līdzīgu stāstu. Tā reizēm mēdz gadīties. Jūs esat pārliecināti, ka neesat ko sajaucis?” “Nē. Šai sakarā man nav nekādu šaubu, – pārliecināti atbildēju es. – Es viņu pazinu. Tā nevarēja būt kļūda”. “Tādā gadījumā, – viņš turpināja, – palieciet, lūdzu. Es iepazīstināšu jūs ar pārvaldnieku un viņš parādīs jums vietu, kur varēsiet dzīvot”.

Es pieņēmu viņa ielūgumu tikai aiz ziņkāres. Notika kaut kas dīvains un es gribēju tikt skaidrībā ar to visu. Es grasījos aiziet pie Maharši kad viņš paliks viens un prasīt paskaidrojumus par viņa dīvaino uzvedību.

Tomēr drīzumā es uzzināju, ka viņš nekad nepiedalījās sarunās aci pret aci un tad nolēmu parunāt ar viņu tad, kad lielā zāle, kurā viņš pieņēma apmeklētājus, būs salīdzinoši tukša.

Es paēdu pusdienas āšramā. Pēc maltītes beigām Maharši devās uz istabu ar savu kalpotāju. Vairāk neviens viņam nesekoja. Es nezināju par noteikumu, ka apmeklētāji nedrīkst viņu traucēt no 11:30 līdz 14:30. Kalpotājs nolēma, ka Maharši ir noguris un viņam jāatpūšas vairākas stundas pēc ēšanas, bet, tā kā Maharši šādus noteikumus neievēroja, tika panākts kompromiss – durvis uz viņa istabu atstāja atvērtas. Bet neviens no apmeklētājiem neuzdrošinājās traucēt viņa mieru šais stundās. Nezinot to, es sekoju Maharši uz viņa istabu, nospriedis, ka ir īstais laiks privātai sarunai.

Maharši kalpotājs vārdā Krišnasvami gribēja mani apturēt.

“Vēlāk, – viņš pateica. – Nāc 14:30”.

Maharši izdzirdēja mūsu sarunu un deva rīkojumu kalpotājam mani ielaist.

Ramana Maharši

Es biju noskaņots kareivīgi.

“Jūs esat tas cilvēks, kas bija pie manis mājās Pendžabā?” – es uzdevu viņam jautājumu. Atbilde nesekoja.

Es mēģināju vēlreiz: “Jūs teicāt man atnākt šurp kad bijāt manās mājās? Jūs sūtījāt mani šurp?”

Un atkal Maharši nebilda ne vārda.

Tā kā viņš negribēja atbildēt ne uz vienu no maniem jautājumiem, es pievērsos savas vizītes galvenajam iemeslam.

“Jūs esat redzējis Dievu? – turpināju es. – Ja atbilde ir apstiprinoša, tad vai jūs varat izdarīt tā, lai to ieraudzītu arī es? Esmu gatavs samaksāt jebkādu cenu, pat atdot savu dzīvi, bet darījums notiks tikai tai brīdī, kad jūs parādīsiet man Dievu.” “Nē, – viņš atbildēja. – Es nevaru parādīt tev Dievu, bet tu – ieraudzīt, tāpēc, ka Dievs nav objekts, kuru var ieraudzīt. Dievs ir Subjekts. Viņš ir TAS, kas redz. Lai redzamie objekti tevi neuztrauc. Atrodi TO, kas redz”. Un piebilda: “Tu arī ESI Dievs”, – it kā pārmezdams man, ka meklēju Dievu kaut kur ārpasaulē ta vietā lai ielūkotos sevī.


Viņa vārdi neatstāja iespaidu uz mani.

Viņi izklausījās kā kārtējā atruna garajā runu virknē, kuras teica svami visā valstī. Viņš solīja parādīt man Dievu, bet, tai pašā brīdī, centās paskaidrot, ka ne tikai viņš nevar parādīt man Dievu, bet to nevar izdarīt neviens. Es aizietu daudz nedomādams, atstājot viņa vārdus bez uzmanības, ja vien ne tā pieredze, kuru es nekavējoties izjutu pēc tam, kad viņš pateica atrast to “es”, kas vēlas redzēt Dievu. Beidzis runāt, viņš paskatījās uz mani un, kad mans skatiens satikās ar viņa skatienu, viss mans ķermenis sāka drebēt un trīcēt. Caur manu ķermeni izgāja enerģētisks lādiņš. Bija sajūta, it kā visi mani nervu gali sāka kustēties, bet mati ceļas stāvus. Es sevī sajutu garīgo Sirdi. Tā nav fiziskā sirds, bet, drīzāk, visa pastāvošā avots un balsts. Sirds iekšienē es ieraudzīju vai sajutu kaut ko līdzīgu neuzplaukušam ziedam. Tas bija gaiši zils un staroja. Maharši turpināja skatīties uz mani, bet es, atrodoties iekšējā klusuma stāvoklī, jutu, kā manī plaukst šis zieds. Es izmantoju vārdu “zieds”, bet tas nav pārāk precīzs apraksts. Pareizāk būtu teikt, ka kaut kas līdzigs ziedam plauka manī un ziedēja Sirdī. Kad es saku “Sirdī”, es nedomāju kādu konkrētu vietu ķermenī. Tā ir pati Sirds. Tā ir manas Sirds Sirds, kas neatrodas ķermenī, ne ārpus tā. Es nevaru dot precīzāku notiekošā aprakstu. Es varu pateikt tikai to, ka Maharši klātbūtnē, viņa skatiena ietekmē, atvērās un uzziedēja Sirds. Tas bija brīnumaina pieredze, tādu es nekad nebiju jutis. Es nebiju atnācis lai sajustu kādu pārdzīvojumu, tāpēc nebiju gaidījis ko tādu.

(..)

Neraugoties uz to, ka Maharši klātbūtnē man bija tik satriecoša pieredze, viņa vārdi: “Tu arī ESI Dievs” un padoms meklēt to, kas redz, neradīja manī atsaucību. Ne viņa vārdi, ne tā pārsteidzošā pieredze viņa klātbūtnē nespēja izkliedēt manu vēlmi atrast Dievu ārpus sevis.

Es prātoju: “Es negribu būt šokolāde. Es gribu baudīt to.” Es gribēju palikt nodalīts no Dieva, lai baudītu svētlaimi no vienotības ar viņu.

Kad vakarā sanāca viņa sekotāji, es skatījos uz viņiem no subjektīvā fanatiskā Krišnas bhaktas pozīcijas. Es redzēju tikai to, ka viņi vienkārši sēdēja un neko nedarīja.

Es nodomāju pie sevis: “Manuprāt, neviens no klātesošajiem šeit neatkārto Dieva vārdu. Nevienam no viņiem no malu (lūgšanas kreļļu), lai pildītu džapu. Kā viņi var uzskatīt sevi par meklētājiem?”

Mani uzskati par garīgām praksēm bija diezgan ierobežoti. Visi klātesošie, jādomā, meditēja, bet es to uzskatīju par pilnīgu laika šķiešanu.

Es pievērsu kritisku skatienu Maharši un man sāka rasties līdzīgas domas. “Šim cilvēkam jārāda labs piemērs saviem sekotājiem, – bet viņš mierīgi sēž, nerunājot par Dievu. Neizskatās, ka viņš pats atkārtotu Dieva vārdu vai fokusētos uz Viņu. Šie mācekļi ir dīkdieņi, viņi nosit šeit laiku, jo viņu skolotājs neko nedara. Kā tāds cilvēks var parādīt man Dievu, kad viņš pats neizrāda pret Viņu interesi?”

Tādas domas radās man galvā un es jutu riebumu kā pret Maharši, tā arī pret tiem, kas bija ap viņu. Man vēl bija laiks pirms sākt pildīt darba pienākumus Madrasā, bet es nevēlējos pavadīt to garīgi slinku cilvēku kompānijā un āšramā. Un es devos uz citu Arunačalas pusi, dažus kilometrus tālāk no āšrama. Atradu lielisku mierīgu vietiņu starp kokiem uz ziemeļu nogāzes un apmetos tur. Mani nekas netraucēja un es mierīgi pildīju džapu vientulībā.

Es nodevos praksēm ap nedēļu. Manā priekšā parādījās Krišna un mēs pavadījām daudz laika, spēlējoties viens ar otru. Es sāku just, ka laiks atgriezties Madrasā un gatavoties jaunam darbam. Atpakaļceļā es vēlreiz iegāju āšramā lai atvadītos un pateiktu Maharši, ka man nav vajadzīga viņa palīdzība, jo katru dienu redzēju Krišnu pateicoties savām pūlēm.

Kad es piegāju viņam klāt, viņš pajautāja: “Kur tu biji? Kur tu esi apmeties?” “Pretējā kalna pusē”, – es atteicu. “Un ko tu tur darīji?” – viņš painteresējās. Viņš pats ievirzīja sarunu vajadzīgā virzienā. “Es spēlējos ar Krišnu”, – es atteicu iedomīgā tonī.

Es biju ļoti lepns par saviem sasniegumiem un jutu savu pārākumu, jo biju pārliecināts uz visiem simts, ka šai laikā Krišna nebija parādījies Maharši.

“Jā? Vai tiešām? – viņš reaģēja, izskatīdamies ieintresēts un izbrīnīts. – Ļoti labi, vienkārši lieliski. Vai tagad tu viņu redzi?” “Nē, ser, neredzu, – sekoja mana atbilde. – Es redzu viņu tikai tad, kad man ir vīzijas”.

Es joprojām biju ļoti apmierināts ar sevi, jūtot, ka man bija vīzijas, taču Maharši to nebija.

“Tātad, tu saki, Krišna nāk un spēlējas ar tevi un tad pazūd, – komentēja viņš. – Bet kālab ir vajadzīgs tāds Dievs, kas parādās un pazūd? Ja Viņš ir patiesais Dievs, Viņam jābūt klāt visu laiku”.

Maharši intereses trūkums pret manām vīzijām zināmā mērā “nolaida mani no debesīm”, bet ne tik ļoti lai ieklausītos viņa padomā. Viņš teica man atstāt ārējā Dieva meklējumus un atrast tā subjekta būtību, kas vēlas ieraudzīt Dievu. Tas bija ārpus manas saprašanas. Es nebiju spējīgs pieņemt kādus citus garīgos meklējumus kā tikai Dieva-personības meklējumus, jo visu mūžu biju kalpojis Krišnam.

Neraugoties uz to, ka Maharši padoms mani neieinteresēja, tomēr viņā bija kaut kas tāds, kas iedvesmoja un vilināja mani. Es palūdzu viņu iedot man mantru, tādējādi cerot uz savas Dieva formas meklējumu turpināšanu. Viņš atteica man, bet vēlāk, kad es jau atgriezos Madrasā, es saņēmu no viņa mantru sapnī. Vēlāk es pajautāju viņam, vai nevarētu iesvētīt mani sanjasā, tā kā es ne pārāk tiecos uz savu jauno darbu Madrasā. Es pieņēmu piedāvājumu tur strādāt tikai tāpēc, ka tas ļautu atbraukt pie Maharši. Arī šis lūgums netika izpildīts. Tādējādi, es, paļaujoties uz aizspriedumainu viedokli, ka neko, izņemot labu pieredzi un sliktus padomus, neesmu no Maharši saņēmis, atgriezos Madrasā un sāku pildīt darba pienākumus.

Es noīrēju lielisku māju – pietiekoši lielu lai izvietotu visu savu ģimeni, un sāku strādāt. Pats par sevi darbs mani maz interesēja, bet es to veicu rūpīgi, ar pilnu atdevi, tā kā bija jānodrošina sievas un bērnu labklājība. Visu savu brīvo laiku un enerģiju es atdevu Krišnam. Savās mājās atvēlēju istabu pudžas veikšanai, palūdzu sievu netraucēt mani tais brīžos, kad esmu tur. Katru rītu 2:30 es cēlos un sāku pildīt prakses. Reizēm es lasīju teiksmas par Krišnu vai Upanišādas, Gītu, bet visbiežāk pildīju viņa vārda džapu. Es sinhronizēju džapu ar savu elpu. Saskaitījis, ka veicu 24 000 elpošanas ciklu dienā, es nolēmu, ka jāatkārto Dieva vārds vismaz vienu reizi elpas cikla laikā. Es attīstīju savu ideju tādā virzienā, ka katrs elpas cikls, kas nav izmantots svētā vārda daudzināšanai, bija zaudēts. Man bija salīdzinoši viegli izpildīt nosprausto mērķi.

Pēc tam man prātā ienāca doma: „Cik daudz savas dzīves gadus es pavadīju pavisam nedaudzinādams Dieva vārdu. Cik ieelpu un izelpu bija veiktas veltīgi. Taču, ja es palielināšu svētā vārda daudzināšanas biežumu līdz 50 000 dienā, es pārspēšu zaudēto ieelpu un izelpu skaitu”.

Drīz arī šis mērķis bija sasniegts: vienā elpas ciklā man izdevās atkārtot Dieva vārdu vairākas reizes.

Tādējādi, es atrados istabā priekš pudžas, pildot džapu no 2:30 līdz 9:30, pēc tam devos uz ofisu, tā kā darbadiena sākās desmitos. Līdzi es vienmēr ņēmu malu (lūgšanu krelles). Gaidot autobusa pienākšanu pieturā vai jau braucot tajā, es vienmēr pildīju džapu. Reizēm arī darbavietā, kad nekam nebija jāvelta uzmanība, es slepus skaitīju mantras. Rojapettahā bija Krišnas dievnams, pavisam netālu no manām mājām. Es bieži nācu turp no rīta un vakarā kad devos uz darbu vai mājup. Katras darbadienas beigās es atgriezos mājās, ieslēdzos istabā un turpināju atkārtot Dieva vārdu līdz brīdim, kad bija jādodas gulēt. Gulēju tai pašā istabā, tādējādi, pilnībā norobežojis sevi no kominkācijas ar ģimeni. Es pat pārstāju ar viņiem runāt.

Kad Papadži dzīvoja Madrasā, viņš piedzīvoja vīziju, kas lika mainīt nosacīto viedokli par Maharši.

Kopš pašas bērnības, būdams sešgadīgs bērns, es iemīlējos Krišnā. Es zināju par Krišnas bhaktām, kā viņi uzvedas, bet es nekad nebiju dzirdējis par tādiem svētajiem, kas vienkārši sēž mierā. Pendžabā cilvēki izrādīja savu uzticību Dievam ar bhadžanu dziedāšanas starpniecību nevis vienkārši sēdēja klusumā. Ar tādu pieredzes bagāžu es nevarēju novērtēt to, ko ieraudzīju pirmajā vizītē pie Maharši.

Sava pirmā apmeklējuma laikā man bija pārsteidzoša pieredze un Maharši savā ziņā mani vilināja, bet es neizjutu pret viņu īpašu mīlestību, kā arī uzticību.

Bet reiz viss mainījās. Madrasā manā priekšā parādījās pats Maharši un pateica: „Tikai Krišna-bhakti ir patiesa. Tikai Krišna-bhakti”.

Šai reizē es jau zināju, ka viņš nekādu iemeslu dēļ nepameta Tiruvannamalaju un man nācās atzīt, ka bija darīšana ar sava veida vīziju.

Es atgriezos Tiruvannamalajā lai pārliecinātos par notikušā patiesumu. Es gribēju uzzināt, vai tiešām viņš parādījās manā priekšā un sacīja tos vārdus par Krišna-bhakti. Pirmās vizītes laikā mums ar viņu bija nesaskaņas un tieši tās iesēdās man galvā. Kad kāds vienmēr jums piekrīt, domas negrozās ap viņu visu laiku. Bet, ja jūs ar kādu esat sastrīdējies, gan pats strīds, gan cilvēks noteikti uzpeld jūsu smadzenēs. Tieši tas arī notika ar mani un Maharši. Man galvā visu laiku grozījās domas par Maharši, jo mūsu uzskati attiecībā uz Dievu atšķīrās.

Es atgriezos Ramanāšramā un pajautāju Maharši: „Tas bijāt jūs kas atnācāt pie manis vīzijās Madrasā un pateicāt, ka tikai Krišna-bhakti ir patiesa?”

Viņš sadzirdēja manu jautājumu, bet neatbildēja uz to.

Tai laikā kad es atrados atbildes gaidās, no Vrindavānas atbrauca sekotāju grupa. Viņi veica svētceļojumu pa svētajām vietām Indijā. Ieradušies Tirupati, tie izdzirdēja par cienījamo svami un atnāca saņemt daršanu. Grupas līderis pienāca pie Maharši, turot rokās Krišnas attēlu, kur viņš spēlē flautu Rādhai. Tas bija skaists attēls. Tiklīdz Maharši paskatījās uz bildi, tai pašā mirklī pa viņa vaigiem sāka ritēt asaras. Ja tu ar visu sirdi kalpo Krišnam, tev nav grūti atpazīt to, kas ar tādu pašu kaislīgumu kalpo viņam. Es ieraudzīju, ka asaras nāca no sirds nevis no galvas – tās bija sirsnīgas Krišnas bhaktas asaras. Kad skatījos uz viņa asarām, es sajutu, ka tās iekļuva manā Sirdī. Tā bija svētlaimīga zīme un mana Sirds piepildījās ar mīlestību. Viņš bija laimīgs, raugoties uz attēlu un es biju laimīgs tādēļ, ka viņš izjuta šo svētlaimi.

Es nodomāju: „Šis cilvēks slēpa no manis savu pieķeršanos Krišnam. Viņam netīk izrādīt to publiski, bet tagad es atklāju viņa noslēpumu. Viņš ir tāds pats bhakta kā es.”

Putns nevar lidot ar vienu spārnu. Pēc atklāsmes es ieraudzīju, ka Maharši lido ar diviem spārniem – bhakti un džņānas (kalpošanas/padevības un transcendentālo zināšanu). Kopš tā brīža visas manas šaubas izkliedējās un es sāku pilnībā viņam uzticēties.

(..)

Kad es mēģināju atjaunot savu parasto praksi, pēkšņi atklāju, ka nevaru vairs atkārtot Krišnas vārdu. Kaut kādā veidā mans prāts pārstāja man klausīt. Es nevarēju lasīt savas garīgās grāmatas. Mans prāts, būdams brīvs no domām un atrazdamies mierā, atteicās koncentrēties uz jebkādu garīgu objektu. Tas viss bija ļoti noslēpumaini: gadsimta ceturtdaļu Dieva vārds bez piepūles tecēja cauri manam prātam, bet tagad es nevaru vienkārši to izrunāt.

Tad es devos pie svami Kailasanandas, Ramakrišnas misijas vadītājam Madrasā un pastāstīju viņam, ka vairāk nevaru atkārtot Dieva vārdu. Es paskaidroju, ka vairāku gadu garumā atkārtoju Viņa vārdu, kā arī lasīju daudz garīgās literatūras. Tagad, neraugoties uz visā pūlēm, mans prāts nespēj fokusēties uz kaut ko, kam ir sakars ar Dievu.

Svami Kailasananda atbildēja, ka man iestājusies, kā to dēvē kristiešu reliģijā, „dvēseles tumšā nakts”. Tā ir sadhanas stadija kurā cilvēki, kas pieliek pūles daudzus gadus, atklāj, ka prakse kļūst ļoti smaga un nenes augļus. Viņš ieteica man neatkāpties un nākt uz satsangiem, kas notika pie viņiem, jo uzskatīja, ka tādā atmosfērā man būs vieglāk atgriezties pie domām par Dievu. Mani ne pārāk apmierināja viņa atbilde. Es ne reizi neaizgāju pie viņa uz satsangiem. Tai vietā es devos pie citiem zināmiem svami Madrasā, bet visi viņi teica vairāk vai mazāk vienu un to pašu: „Turpini centienus, apmeklē mūsu satsangus un mēs esam pārliecināti, ka drīzumā viss stabilizēsies.”

Es nepieņēmu viņu uzaicinājumu uz satsangu daļēji tāpēc, ka ne pārāk nopietni uztvēru padomu, bet daļēji tāpēc, ka uzskatīju tos par nepietiekoši kompetentiem lai dotu man padomus. Es, neapšaubāmi, lieliski redzēju, ka viņi ir labi sadhaki, bet, tai pašā brīdī, jutu, ka viņiem nebija tiešas Dieva pieredzes, kas, manā skatījumā, ļautu viņiem izdarīt manai kalpošanai atbilstošas korekcijas.

(..)

Ramana Maharši

Tad manas domas atgriezās pie Maharši no Tiruvannamalajas.

Es nospriedu: „Šis cilvēks atnāca uz Pendžabu kamēr viņa fiziskais ķermenis palika uz vietas, parādījās uz manas mājas sliekšņa un aizsūtīja mani uz Tiruvannamalaju. Atbraucot turp es saņēmu lielisku pieredzi pateicoties viņam. Šim cilvēkam jābūt kompetentam lai dotu man padomu. Turklāt viņš nāca pie manis vīzijās Madrasā. Jādomā, starp mums pastāv spēcīga saikne, ja reiz viņam izdevās divreiz parādīties manā priekšā. Nolemts, braucu pie viņa un uzklausīšu viņa instrukcijas”.

Nākamās nedēļas sestdienā man bija nepilna darbadiena, bet svētdien, protams, es nestrādāju. Tādējādi, sestdien es devos ar vilcienu pie Maharši. Līdzīgi kā pirmajā reizē, es negribēju lai mūsu sarunu dzird visi, tādēļ gaidīju iespēju palikt ar viņu aci pret aci. Es izmantoju savu vltību tāpat kā pirmās vizītes laikā un pienācu pie viņa pēc pusdienām. Es jau zināju, ka zāle ap to laiku būs tukša. Kalpotājs, tāpat kā pirmajā reizē, pacentās mani nepalaist, taču Maharši no jauna iejaucās un atļāva man ienākt viņa istabā un parunāt ar viņu.


Es apsēdos Maharši priekšā un sāku stāstīt savu stāstu: „Divdesmit piecu gadu garumā es atkārtoju Krišnas vārdu. Pavisam nesen man izdevās palielināt dienas daudzināšanu skaitu līdz 50 000. Tāpat esmu lasījis daudz garīgās literatūras. Pēc tam manā priekšā parādījās Rāma, Sīta, Lakšmans un Hanumans, bet pēc viņu aiziešanas es nespēju atjaunot savas prakses. Es vairs nevaru atkārtot Dieva vārdu, lasīt savas grāmatas, meditēt. Iekšējais miers pārņēmis mani, bet nav vairs vēlmes koncentrēties uz to, pat ja cenšos. Mans prāts atsakās ieslīgt domās par Dievu. Kas ar mani notika, ko man darīt?”

Maharši paskatījās uz mani un pajautāja: „Kā tu nokļuvi šurp no Madrasas?” Es nesapratu, kāds tam sakars ar ceļu, bet pieklājīgi atbildēju: „Ar vilcienu”. „Bet kas notika kad vilciens piebrauca pie attiecīgās stacijas?” – viņš turpināja taujāt. „Nu, es izkāpu no vilciena, izmetu biļeti un nolīgu pajūgu lai atbrauktu līdz āšramam”. „Bet, kad tu atbrauci uz āšramu un apmaksāji braucienu, kur likās pajūgs?” „Domāju, atgriezās uz pilsētu”, – es atteicu, aizvien vēl nesaprotot, uz ko viņš vedina.

Pēc tam Maharši paskaidroja, kāpēc viņš uzdeva visus šos jautājumus: „Vilciens nogādāja tevi līdz stacijai, pēc tam tu no tā izkāpi, jo tas tev vairāk nebija nepieciešams, jo esi jau nonācis līdz stacijai. Tas pats notika arī ar pajūgu: kad tas tevi aizveda līdz Ramanāšramam, tu no tā izkāpi. Tev nevajag vairāk ne vilcienu, ne pajūgu. Tie bija pārvietošanās līdzekļi, pateicoties kuriem tagad tu atrodies šeit. Un, ja reiz tu esi šeit, tev tie vairs nav nepieciešami. Tas pats notika ar tavu Dieva vārda atkārtošanu. Meditācija, lasīšana, džapa – visas šīs prakses atveda tevi pie garīgā mērķa. Tajās vairs nav nepieciešamības. Tu neesi pārtraucis prakses, tās pašas tevi atstāja, jo izpildīja savu funkciju. Tu esi ieradies.”

Pēc tam viņš uzmanīgi paskatījās uz mani. Es sajutu, ka mans ķermenis un prāts bija tīrības viļņu apskaloti. Tie bija viņa skatiena viļņi. Es jutu, ka viņš uzmanīgi skatās tieši man Sirdī. Šī hipnotiskā skatiena ietekmē attīrījās katra mana organisma šūna. Tas bija tā, it kā man veidojās jauns ķermenis: notika transformācijas process, daļiņu pēc daļiņas mans vecais ķermenis mira un tā vietā dzima jauns. Un piepeši es sapratu. Es zināju, kas bija šis cilvēks patiesībā, par ko kļuvu es un kas vienmēr biju. Tas bija sava ES atpazīšanas brīdis. Es ar nolūku izmantoju vārdu „atpazīšana”, jo tieši šajā miera un laimes stāvoklī es atrados Lahorā, kad man bija seši gadi un ar mani notika kaut kas neparasts, ka es nevarēju pat reaģēt uz man piedāvāto mango dzērienu. Klusējošais Maharši skatiens atgrieza mani tajā sākotnējā stāvoklī. Vēlme atrast ārējo Dievu izzuda tiešajā ES pieredzē, kas atvērās pateicoties Maharši. Nav iespējams aprakstīt vārdiem, kā tas bija un kā tas ir, jo, kā apgalvo grāmatas, vārdi nespēj radīt pilnu uztveres bildi, tie var tikai atspoguļot ārējo sajūtu aspektu. Varu tikai pateikt, ka katra šūna, katra mana ķermeņa daļa trīcēja, iepazīstot un sajūtot ES, kas atdzīvāja tās, taču pieredze pati par sevi nav aprakstāma. Es zināju: mani garīgie meklējumi ir beigušies, bet šo zināšanu avots nav aprakstāms.

Es piecēlos un izstiepos uz grīdas Maharši priekšā paužot pateicību. Es beidzot sapratu, no kā sastāvēja viņa mācība. Viņš teica man par pieķeršanos personificētam Dievam jo visas formas ir laicīgas. Viņš spēja ieraudzīt, ka mana galvenā problēma bija pieķeršanās pievilcīgajai Krišnas formai un mīlestība pret viņu. Viņš ieteica ignorēt mainīgo („nerālo”, vīziju) dievu redzamību, bet tā vietā uzzināt tā subjekta dabu, kas vēlas viņus ieraudzīt. Viņš centās norādīt man uz reālo un nemainīgo, bet es spītīgi un iedomīgi turpināju ignorēt viņa padomus.

Tagad, atskatoties atpakaļ, es saprotu, ka bija jāuzdod tikai viens vienīgs jautājums: „Kas esmu ES?” Kad man bija seši gadi, man bija tiešs ES pārdzīvojums, bet es to nenovērtēju vai neizpratu tā nozīmi. Māte pārliecināja mani, ka tas bija Krišnas pārdzīvojums un, pēc sava veida smadzeņu skalošanas, es sāku meklēt ārējo Dievu, kas, pēc viņas apgalvojumiem, varēs iedot man to pieredzi, kurai es tiecos pretī. Garīgo meklējumu laikā es tikos ar simtiem sadhu, svami un guru, bet neviens no viņiem neatklāja man šo vienkāršo patiesību, kuru atklāja man Maharši.

Neviens no viņiem nepateica: „Dievs ir tevī. Viņš nav nodalīts no tevis. Tu pats arī ESI Dievs. Ja tu atradīsi prāta avotu jautājot „Kas esmu ES?”, tad sajutīsi VIŅU savā Sirdī kā ES”.

Ja mana dzīve iekārtotos tā, ka es satiktu Maharši ātrāk, klausītos viņa pamācības un pielietotu tās praksē, es, visdrīzāk, neiztērētu daudzus gadus ārējā Dieva meklējumos.

Man vēlreiz jāizceļ Maharši dotības varenumu. Pēc tam, kad man bija Rāmas, Sītas un Hanumana vīzijas, es apstaigāju visu Madrasu, meklēdams cilvēku, kas paskaidrotu, kāpēc es nevaru turpināt savas prakses un ko man darīt. Svami, kurus satiku, teica banālas lietas, kuras diktēja reliģiozitāte (maņticība), bet viņi nespēja ieskatīties man Sirdī, kā to izdarīja Maharši.

(..)

Patiesais skolotājs ieskatās tavā prātā un Sirdī, redz tavu stāvokli un, attiecīgi, dod pareizu padomu. Citi, kas nav realizējuši savu ES, var dot padomus izejot no savas ierobežotās personīgās pieredzes, vai arī no izlasītā vai dzirdētā. Tādi padomi bieži mēdz būt vienkārši muļķīgi. Patiesais skolotājs nekad neievedīs tevi maldos ar neatbilstošiem padomiem, jo viņš droši zina, kādā stāvoklī tu esi un kas tev ir nepieciešams.

Maharši iemācīja mani nedzīties pakaļ tādām dievu formām kā Krišnam, tā kā tie ir mainīgi. Kad viņš atvēra manu patieso ES, es sekoju viņa padomam, kaut, neraugoties uz to, dievu tēli turpināja man rādīties. Pat tagad, kad pagājuši vairāki gadu desmiti pēc garīgo meklējumu beigām, Krišna aizvien vēl rādās man. Es aizvien vēl izjūtu pret viņu varenu mīlestību, bet Viņam vairs nav spēka skatīties uz kaut ko ārēju attiecībā pret manu ES.

Ar to es domāju sekojošo: vēl būdams bērns es uzskatīju Krišnu par reālu, jo varēju pieskarties viņam. Tagad es zinu, ka tas nav patiess realitātes kritērijs. Realitāte ir tas, kas ir mūžīgs un nemainīgs, tāpēc šim aprakstam der tikai ES, kuram nav formas. Izejot no tā, es varu pateikt, ka manas bērnības pārdzīvojumi ar Krišnas parādīšanos istabā bija tikai laicīga iztēles parādība, kuras avots – apziņa, vienīgā realitāte. To pašu var teikt arī par citām Krišnas vizītēm manā dzīvē. Tagad, nemainīgi atrodoties savā ES, dievu brīnumi, pat to, kas parādās manā priekšā, nespēj mani maldināt, jo es zinu, lai cik brīnišķīgi tie būtu, lai kāds spēkts tiem piemistu, tas viss ir ilūzija. Visa varenība un skaistums atrodas manā ES. Un man nav vajadzības vairs meklēt to kaut kur vēl.”

Attēla avots. Teksts no D. Godmena grāmatas “Nothing ever happened”.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *