Mahasamadhi

Maharši pēdējās dienās

Vairākus gadus pirms ķermeņa nāves, vismaz kopš 1947. gada, Šri Bhagavana veselība sāka izraisīt trauksmi. Reimatisms ne tikai skāra viņa kājas, bet arī muguru un plecus. Arī bez tā radās liela vārguma iespaids, kaut viņš pats atteicās to pamanīt. Varēja just, ka viņam ir nepieciešama barojošāka diēta nekā tā, kas bija pieejama Āšramā, bet viņš nekad nepiekrita lietot kaut ko īpašu.

Maharši nebija pat septiņdesmit gadi, bet viņš izskatījās krietni vecāks. (..) Nebija nekādas norūpētības pazīmju – tādu viņš nepazina pavisam. Vienkārši vecs un sirgstošs. Kāpēc sanāca, ka cilvēks, kas bija spēcīgs un vesels, dzīves laikā maz slimoja, nepazina bēdas un rūpes, novecoja tā un izskatījās krietni vecāks par saviem gadiem? Tas, kas uzņemas pasaules grēkus, tas, kas atvieglo uzticīgo karmu, pats dzer Dzīvības putu indi un, līdzīgi Šivam, var izglābt pasauli no posta. Šri Šankara rakstīja: “O Šambhu, Dzīvības Dievs! Tu nes Tavu uzticīgo pārejošās dzīves nastu”.

Bija daudz zīmju, vienmēr neuzkrītošu, kā Šri Bhagavans nesa šo nastu pat fiziski. Kāds sekotājs vārdā Krišnamurti stāstīja vienā tamili žunrālā, ko iespieda Džanaki Amma, arī Bhagavana uzticīgā, kā reiz viņš atnāca un apsēdās Hallē, ciešot no spēcīgām sāpēm rādītājpirkstā. Viņš nevienam neko neteica, bet, sev par pārsteigumu, ieraudzīja, kā Šri Bhagavans paņēma šo pirkstu, pamasēja to ar savu roku un sāpes izzuda. Daudzi citi saņēma līdzīgu atvieglojumu.

Bhagavanam dzīve uz zemes nebija dārgums, kas jātaupa; viņam bija vienalga, cik tā ilgs. Reiz Hallē apsprieda, cik ilgi viņš nodzīvos. Daži citēja astrologus, sakot, ka viņš nodzīvos līdz astoņdesmit gadiem; citi noliedza astroloģijas precizitāti vai šaubījās par iespēju pielietot to Bhagavana gadījumā, kam nebija karmas, kura “jāatstrādā”. Viņš klausījās diskusijā smaidot, bet neņemot dalību tajā. Kāds jaunpienācējs, būdams izbrīnīts par to, pajautāja: “Ko Bhagavans domā par to?” Maharši neatbildēja, bet piekrītoši pasmaidīja kad Devaradža Mudaljars atbildēja viņa vietā: “Bhagavans nedomā par to”. Viss pēdējais gads kalpoja par tā ilustrāciju. Uzticīgie bēdājās par viņa mokām un baidījās no nāves, viņš – nē.

Pašā 1949. gada sākumā parādījās mazs mezglveida sabiezējums zemāk par elkoni uz kreisās rokas. Mezglu neuztvēra nopietni, bet februārī Āšrama ārsts to likvidēja. Mēneša laikā tas atjaunojās, kļuva lielāks un slimīgs un tad to diagnosticēja kā ļaundabīgu audzēju, kas izraisīja vispārēju apjukumu. Marta beigās ieradās ārsti no Madrasas un veica operāciju. Brūce nesadzija kā nākas un audzējs sāka veidoties atkal, pieaugot platumā un augstumā.

Kopš šī brīža Āšramā valdīja traģēdijas un neizbēgamības atmosfēra. Tradicionālās medicīnas ārsti darīja zināmu, ka viņi nevar ārstēt tādu audzēju, bet var tikai operēt. Tai pašā brīdī, tas var atgriezties no jauna, neraugoties uz ārstēšanu ar rādiju un, ja tas notiks, beigu beigās tas kļūs par vēzi. Citu medicīnas skolu pārstāvji uzskatīja, ka var ārstēt ļaundabīgu audzēju, bet operācija tikai novedīs pie tā atgriešanās ļaunākā formā, kā patiesībā arī izrādījās, bet viņiem neļāva izmēģināt savus spēkus laicīgi.

Kad audzējs atgriezās pēc marta operācijas dakteri piedāvāja amputēt roku. Tomēr pastāv tradīcija, ka džņani ķermeni nedrīkst traumēt. Tiešām, nedrīkst to arī durt ar metāla priekšmetu un pat operācija bija tradīcijas laušana. Šri Bhagavans ļāvās ārstiem, bet atteicās no amputācijas. “Nav iemesla uztraukumam. Ķermenis pats ir slimība; lai tai ir dabiskas beigas. Kāpēc lai to kropļo? Pietiek ar parastu pārsiešanu.”

Viņa frāze: “Nav iemesla uztraukumam” radīja cerību, ka viņš izveseļosies, neraugoties uz turpinājumu un mediķu viedokli. Bet viņam pašam nāve nebija iemesls uztraukumam.

Maharši arī sēja cerības sēklu ar vārdiem: “Viss būs kārtībā atvēlētā brīdī”. Bet patiesībā mums vajag apzināties notiekošā pareizību, viņš pats par to nekad nešaubījās.

Aptuveni tajā laika posmā viņš pārtulkoja uz tamili vārsmas no Šri Bhagavatam (..)

“Lai ķermenis, augļus nesošās karmas rezultāts, paliek mierīgs un pārvietojas no vietas uz vietu, dzīvo un mirst, Viedais, kas realizējis Ātmanu, neapzinās to, tāpat kā cilvēks dzērumā neapzinās savu apģērbu”.

Pēc kāda laika viņš izskaidroja vienu no Joga-Vasišthi dzejoļiem: “Džņani, kas atzina sevi par bezformīgu tīru Apzināšanos, netiek skarts, pat ja ķermenis tiek sašķelts ar zobenu. Cukurniedre nezaudē saldu garšu pat ja ir salauzta vai samīcīta”.

Vai Šri Bhagavans cieta patiesībā? Viņš pateica vienam no uzticīgajiem: “Viņi uzskata šo ķermeni par Bhagavanu un piedēvē viņam mokas. Cik žēl!” Bet vienam no kalpotājiem viņš sacīja: “Kur atrodas sāpes, ja prāta nav?” Un tomēr viņš izrādīja normālas fiziskas reakcijas un parasto jūtīgumu pret siltumu un aukstumu un viens no uzticīgajiem, S. S. Kogans, pierakstīja viņa pirms vairākiem gadiem teikto: “Ja džņani roka ir naža sagriezta, tad sāpes būs tāpat kā ikvienam, bet, par cik prāts atrodas svētlaimē, viņš nejūt sāpes tik asi kā citi.” Tas nenozīmē, ka džņani ķermenis necieš dēļ brūces, bet viņš neidentificē sevi ar ķermeni.

Ārsti un daži kalpotāji bija pārliecināti, ka audzēja vietā bija sāpes un vēlākajās stadijās tās bija mokošas. Patiesi, dakterus šokēja Šri Bhagavana vienaldzība pret sāpēm, pilnīgs miers pat operācijas laikā.

Jautājums par viņa ciešanām, gluži kā jautājums par viņa karmu, eksistē tikai no duālisma viedokļa; no viņa un advaitas viedokļa, ne viens, ne otrs nav reāls. Tieši šādā izpratnē viņš atkārtoja uzticīgajiem: “Es slimoju tikai ja jūs domājat, ka es slimoju; ja jūs domājat, ka esmu vesels, es būšu vesels”. Kamēr uzticīgais ticēja sava ķermeņa realitātei un tā ciešanām, līdz tam brīdim arī Skolotāja ķermenis bija reāls un arī cieta.

Pagāja divas nedēļas pēc marta operācijas un vienam no ciemata dziedniekiem ļāva izmantot savu ārstēšanas metodi, bet tas nenoveda pie izveseļošanās. Šri Bhagavāns pateica citam kandidātam, kas palika nepamanīts: “Es ceru, ka neesat apvainojies, jo jūs tik ilgi darbojāties ar savām zālēm”. Nekad nekādas domas par savām norisēm, bet tikai uzmanība attiecībā uz tiem, kas vēlējās viņu ārstēt un lojalitāte pret jebkādām ārsta komandām. Retumis viņš protestēja pret to milzīgo uzmanību, kas tika veltīta viņa ķermenim. Vairākas reizes, kad situācija uzlabojās, viņš paziņoja, ka vairāk nevēlas ārstēties.

Audzējs, kas tagad bija diagnosticēts kā sarkoma, samazināja nelielās viņa dzīvīguma paliekas. Un tomēr, kaut Šri Bhagavanam trūka spēku, viņa seja palika maigāka, līdzjūtīgāka, vēl vairāk starojoši brīnišķīga. Ik pa brīdim bija gandrīz mokoši skatīties uz viņa skaistumu.

Roka bija smaga, iekaisusi un audzējs palielinājās. Reizēm viņš izteica atzinumu: “Sāpes ir”, bet nekad neteica: “Man ir sāpes”. Augustā veica trešo operāciju un brūci apstaroja ar rādiju, cerot likvidēt skartos audus un novērst audzēja atgriešanos. Tai pašā dienā, vairākas stundas pēc operācijas, Šri Bhagavans bija tik līdzcietīgs, ka apsēdās aptiekas verandā, kur tā tika veikta, tā, lai uzticīgie varētu paiet garām pieliekušies un saņemt daršanu. Varēja redzēt, ka viņš ir vārgs, bet ciešanu pazīmes uz viņa sejas nemanīja. Es atbraucu no Madrasas uz vienu dienu un smaida starojumā pat vārgums viņa sejā nebija manāms. Nākošās dienas vidū viņš atgriezās Hallē, lai neradītu neērtības citiem pacientiem, kas apmeklēja aptieku.

Varēja just dziļu neizbēgamības garšu, kas izplatījās ārpus jebkādas medicīniskās izpratnes robežām: ka Šri Bhagavans zināja sev paredzēto un centās mums dot spēku pārdzīvot viņa fiziskā ķermeņa nāvi. Nudien, šī ieilgusī slimība parādījās kā līdzeklis lai mūs sagatavotu šķiršanās neizbēgumam, kuru daudzi, un viņi to pirmo reizi sajuta, nebija spējīgi izturēt. Kitijai, kas toreiz mācījās koledžā, pastāstīja par to vēstulē un viņa atbildēja: “Man ļoti žēl ko tādu dzirdēt, bet Bhagvans zina, kas mums labāks”. Viņas vēstuli parādīja Maharši. Šri Bhagavana seja staroja aiz svētlaimes kad viņš lielīja Kitijas viedumu par to, ka viņa sacīja: “Kas mums labāks”, bet ne “Kas labāks priekš viņa”.

Viņš juta neierobežotu līdzjūtību pret tiem, kas pārdzīvoja par viņa ciešanām un centās atvieglot viņu nelaimi, bet ne vieglākā ceļā – ar ciešanu likvidēšanu un dzīves pagarināšanu par vairākiem gadiem, bet fundamentāli – mudinot viņus saprast, ka ķermenis nav Bhagavans. “Viņi uzskata šo ķermeni par Bhagavanu un piedēvē ciešanas viņam. Cik žēl! Viņi ir sagrauti tādēļ, ka Bhagavans grasās pamest viņus un aiziet. Kur tas var no viņiem aiziet un kādā veidā?”

Vairāku nedēļu garumā pēc augusta operācijas šķita, ka situācija manāmi uzlabojas, bet novembrī audzējs parādījās uz rokas no jauna, šoreiz augstāk, pie pleca. Decembrī veica ceturto un pēdējo operāciju. Brūce vairs nesadzija. Ārsti tagad atzina, ka vairāk neko nevar izdarīt. Gadījums bija bezcerīgs un, ja audzējs atkal atgriezīsies, tad viņi varētu izrakstīt laicīgi sāpes nomācošus preparātus.


Džajanti iekrita 1950. gada 15. janvārī. Skumīgs pūlis sanāca uz šo viņa septiņdesmito dzimšanas dienu, kas, lielākā daļa juta, bija pēdējā. Viņš deva daršanu un uzklausīja daudz dzejoļu, kas bija sacerēti viņam par godu. Dažus viņš izlasīja no sākuma līdz beigām. No pilsētas atnāca tempļa zilonis, paklanījās Maharši priekšā un pieskārās ar snuķi viņa kājām. Kādam Rani no Ziemeļindijas atļāva nofilmēt šo ceremoniju ar kinokameru. Notika svinības, bet ar bēdu zemtekstu nelaimes gaidās.

Daudzi juta, ka tas bija dienu vai nedēļu jautājums. Tagad, kad stāvoklis bija bezcerīgs, Šri Bhagavanam lūdza pašam pateikt, kādu ārstēšanu jāizmēģina. Viņš atbildēja: “Vai es kādreiz esmu prasījis jebkādu ārstēšanu? Jūs gribējāt priekš manis to un citu, tā kā paši saskaņojiet to savā starpā. Ja man jautā, es vienmēr atbildu tāpat, kā saku no sākta gala, ka nav nepieciešamības kaut ko ārstēt. Lai viss attīstās savā gaitā”.

Tikai pēc tam izmēģināja homeopātiju, bet pēc tam arī ajūrvēdu, taču bija par vēlu.

Šri Bhagavans iekļāvās savā ikdienas režīmā kamēr tas nekļuva fiziski neiespējami. Stundu pirms saullēkta viņš mazgājās, noteiktajā stundā, no rīta un vakarā, sēdās gultā un deva daršanu, pārskatīja Āšrama saraksti un lasīja Āšrama iespiestās publikācijas, bieži izsakot domas. Pēc janvāra viņš kļuva pārāk vārgs lai sēdētu Hallē un sniegt daršanu. Pāri ceļam, uz austrumiem no Halles, uzslēja nelielu vannasistabu ar vestibilu un pēdējās dienas viņš palika tur. Šeit bija maziņa šaura veranda kur uzstādīja viņa kušeti un līdz pat pašām beigām uzticīgie, kurus viņa slimība bija atvedusi uz Tiruvannamalaju, aizvien vēl saņēma daršanu. Maharši nepieļāva nekādu pārtraukumu starp daršaniem kamēr tas bija iespējams. Parasti no rīta un pēcpusdienā uzticīgie sēdēja verandas priekšā, raugoties viņam sejā. Vēlāk, kad Šri Bhagavans kļuva pārāk bezspēcīgs tam, viņi pieliekušies gāja garām istabas durvīm, no rīta un vakarā. Reiz Maharši stāvoklis izsauca trauksmi un daršanu pārtrauca, bet, tiklīdz viņš to pamanīja, izrādīja neapmierinātību un pavēlēja to atjaunot.

Uzticīgo grupa katru dienu dziedāja lūgšanas un dziesmas lai viņš izveseļotos. Šri Bhagavanam pajautāja par to iedarbīgumu un viņs atbildēja, smaidot: “Protams, vēlams nodoties labiem darbiem. Lai viņi turpina”.

Audzējs atgriezās tieši virs nedzīstošās brūces. Tagad tas bija augšā, pie pleca un viss organisms bija saindēts, iestājās spēcīga anēmija. Ārsti teica, ka sāpēm jābūt drausmīgām. Jebkādu barību Šri Bhagavans spēja uzņemt tikai ar grūtībām. Reizēm viņš stenēja miegā, bet neizrādīja citas sāpju pazīmes. Ik pa laikam no Madrasas atbrauca ārsti viņu apsekot un viņš bija laipns un viesmīlīgs kā allaž. Līdz pašām beigām viņa pirmais jautājums bija, vai tie saņēma barību un vai par viņiem labi rūpējas.

Arī viņa humora sajūta saglabājās. Maharši reizēm jokoja par audzēju it kā tas bija kaut kas tāds, kam nav ar viņu sakara. Kāda sieviete, bēdu sagrauzta, sita ar galvu pret stabu netālu no viņa istabas. Viņš paskatījās ar izbrīnu un pateica: “O, es domāju, ka viņa mēģina sašķelt kokoksriekstu”.

Runājot ar kalpotājiem un T. N. Krišnasvami, ārstu un uzticīgo, viņš skaidroja: “Ķermenis ir kā banānkoka lapa uz kura pasniegti visi brīnišķīgā ēdiena paveidi. Pēc tam kad mēs apēdām no tā visu saturu, vai tad mēs ņemam lapu līdzi un saglabājam to? Vai tad mēs nemetam to ārā jo tas ir nokalpojis savu tiesu?”

Citreiz viņš teica kalpotājiem: “Kam jānes šī ķermeņa nasta tādos apstākļos kad tas prasa palīdzību it visā? Vai jūs pieļaujat, ka es nesīšu šo smagumu, kura pārvietošanai vajag četrus cilvēkus?”

Bet dažiem no uzticīgajiem Šri Bhagavans sacīja: “Pieņemsim, jūs ejat uz malkas noliktavu, pērkat klēpi malkas pagaļu un nolīgstat kalpu lai tas aiznes pirkumu līdz jūsu mājām. Kad jūs ejat viņam līdzi, viņš saspringti gaida galapunktu lai varētu nomest nastu un sajust atvieglojumu. Tāpat džņani tiecas nomest savu mirstīgo ķermeni”. Vēlāk viņš precizēja skaidrojumu: “Šis skaidrojums ir patiess tiktāl, cik tas darbojas, bet, runājot tieši, tas nav pilnīgi precīzs. Džņani nepiemīt vēlme pazaudēt ķermeni; viņš ir vienlīdz vienaldzīgs gan pret ķermeņa esamību, gan neesamību, jo gandrīz neapzinās to”.

Reiz viņš pats, nebūdams jautāts, deva mokšas (Atbrīvošanās) definīciju vienam no kalpotājiem. “Jūs zinat, kas ir mokša? Neesošās nelaimes atstāšana un Svētlaimes sasniegšana, kura vienmēr ir šeit, tā arī ir mokša”.

Bija grūti atteikties no cerības, ka, pat ja dakteri cieta neveiksmi, viņš varēs novērst slimību ar savu spēku. Viens no uzticīgajiem lūdza viņu kaut vienu reizi padomāt par izveseļošanās vēlamību, jo ar to vien varētu pietikt, bet viņš atbildēja gandrīz nievājoši: “Kam var piederēt tāda doma?”

Un citiem, kas lūdza viņam pavēlēt sev izveseļoties, Maharši teica: “Kas ir šeit lai to vēlētu?”

“Cits” vai individualitāte, kas varētu pretoties likteņa gaitai, vairāk viņā neeksistēja. Viņa bija tā “neesošā nelaime” no kuras Šri Bhagavans tika vaļā.

Daži uzticīgie uzskatīja viņa izveseļošanos par viņu pašu labklājības pamatu. “Kas ar mums notiks bez Bhagavana? Mēs esam pārāk vāji lai pieskatītu sevi, mēs esam atkarīgi no viņa Žēlastības. Un viņš atbildēja: “Jūs piedēvējat pārāk lielu lomu ķermenim”, dodot mājienu, ka ķermeņa nāve neapturēs Žēlastību.

Līdzīgā noskaņā Maharši sacīja: “Viņi saka, ka es mirstu, bet es neeju prom. Kurp es aizeju? Es esmu šeit”.

Miss Taļjarkhan, parsu uzticīgā, lūdza viņam: “Bhagavan! Atdodiet man savu slimību. Ļaujiet man nest to!” Un viņš atbildēja: “Bet kurš deva to man?”

Kurš tad deva viņam šo slimību? Vai tā nebija mūsu karmas inde?

Viens sadhu no Zviedrijas redzēja sapni, kurā Maharši skartā roka atvērās un viņš ieraudzīja tur sievietes galvu ar izpūrušiem sirmiem matiem. Tas bija saprasts kā viņa mātes karma, kuru Šri Bhagavans paņēma sev. Bet citi domāja, ka sieviete apzīmē visu cilvēci vai pašu maiju.

Ceturtdien, 13. aprīlī, ārsts piedāvāja samazināt plaušu pārslodzi ar asinīm, bet viņš atteicās no tā. “Te nav nekādas vajadzības; viss būs kārtībā divu dienu laikā”.

Tai naktī viņš pavēlēja saviem kalpotājiem aiziet gulēt un meditēt, bet viņu pašu atstāt vienatnē.

Piektdien ārsti un kalpotāji jau zināja, ka tā bija pēdējā diena. No rīta viņš atkal pavēlēja visiem iet un meditēt. Ap pusdienlaiku, kad viņam atnesa šķidru barību, viņš pajautāja, kā vienmēr punktuāli, cik laika, bet tad piemetināja: “Bet turpmāk laikam nav nozīmes”.

Delikāti izsakot pateicību par ilgiem kalpošanas gadiem, Šri Bhagavans pateica uzticīgajiem: Angļiem ir vārds “pateicos”, bet mēs tikai sakam santošam (man ļoti patīkami)”.

No rīta milzīgs pūlis gāja garām atvērtām durvīm, klusējot, bēdās un ar drūmām nojautām; un vakarā, no četriem līdz pieciem. Visi redzēja, ka slimības izmocītais ķermenis sarāvās, ribas izspiedās, āda kļuva tumša; tās bija sāpju pēdas. Un, tai pašā brīdī, pēdējo dienu laikā katrs saņēma tiešu, starojošu, atpazīšanas skatienu, kas tika katra pārdzīvots kā Žēlastības atvadu dāvana.

Tai vakarā pēc daršana uzticīgie nedevās mājās. Skumīga nojauta lika viņiem palikt. Neilgi pirms saulrieta Šri Bhagavans pavēlēja nosēdināt viņu. Viņi jau zināja, katrs pieskāriens izraisīja sāpes, bet Maharši lūdza viņus neuztraukties par to. Viņš sēdēja, bet viens no kalpotājiem pieturēja galvu. Ārsts sāka dot viņam skābekli, bet ar labās rokas kustību Šri Bhagavans piedāvāja to pārtraukt. Mazā istabiņā sanāca ap divpadsmit cilvēkiem, ieskaitot kalpotājus un ārstus.

Divi kalpotāji māja ar vēdekļiem, bet ārpusē uzticīgie gluži kā apmāti, vēroja vēdekļu kustības – tas nozīmēja, ka tur vēl ir dzīvs ķermenis.

(..)

Piepeši viena no uzticīgo grupām, kas sēdēja verandā, sāka dziedāt “Arunačala-Šivu”. Izdzirdot to, Šri Bhagavans atvēra acis un tās iemirdzējās. Viņš uz mirkli pasmaidīja ar neaprakstāmu maigumu. No ārējiem acu kaktiņiem noritēja svētlaimes asaras. Vēl viena dziļa ieelpa un vairāk nekā. Nebija ne cīņas, ne spazmu, ne citu nāves pazīmju: tikai nākamā ieelpa neparādījās.

Nākamajos mirkļos cilvēki stāvēja pagalam apjukuši. Dziedāšana turpinājās. Franču fotokorespondents piegāja pie manis un pajautāja, cikos tieši tas notika. Dusmojoties uz viņu par žurnālistisku pieeju, es rupji atteicu, ka nezinu, bet tad, pēkšņi atcerējies Šri Bhagavana pieklājību, atteicu, ka 8. 47 vakarā. Viņš pastāstīja, un es jutu, ka viņš bija uzbudināts, kā gāja pa ceļu un tieši norādītā laikā milzīga zvaigzne lēni šķērsoja debesis. To redzēja daudzi, pat tik lielā attālumā kā Madrasa un juta tajā Priekšvēstnesi. Zvaigzne virzījās uz ziemeļ-asutrumiem, Arunačalas virstones virzienā.

Pēc sākotnējā sastinguma atskanēja izmisīgs bēdu sprādziens. Ķermenis, sēdošā pozā, tika iznests uz verandu. Vīrieši un sievietes drūzmējās pie žoga lai redzētu. Kāda sieviete zaudēja samaņu. Citi skaļu vaimanāja.

Ķermenis, ziedu virtenēm izrotāts, tika nolikts uz Jaunās Halles kušeti un uzticīgie sasēdās ap to. Tika gaidīts, ka samadhi stāvoklī seja atgādinās klinti, bet tā izrādījās tik sāpu izmocīta, ka sažņaudza cilvēku sirdis. Tikai pakāpeniski nakts gaitā neizskaidrojama miera atmosfēra atgriezās pie viņa.

Visu šo nakti uzticīgie sēdēja lielā zālē un pilsētnieki gāja tai cauri klusēdami. Ļaudis nāca no pilsētas un atpakaļ, dziedot “Arunačala-Šiva”. Zālē daži no uzticīgajiem dziedāja slavas un sēru dziesmas; pārējie sēdēja klusējot. Par ievērības cienīgu var uzskatīt to, ka pamatā tam visam bija nevis bēdas, bet miers, jo klātesošiem vairs nebija Viņa, kura Žēlastība bija viņu dzīves jēga. Jau tajā pirmajā naktī un daudz vēlāk, nākamajās dienās, kļuva skaidrs, cik dzīvi bija Šri Bhagavana vārdi: “Es neesmu prom. Kur lai es aizeju? Es esmu šeit”. Vārds “šeit” neparedz nekādu ierobežojumu, bet, drīzāk, tas ir Ātmans un nav ne aiziešanas, ne izmaiņu Tam, kas ir Visaptverošs. Tomēr, kad uzticīgie sajuta iekšēju Bhagavana klātbūtni un kad viņi sajuta Dievišķās Klātbūtnes turpinājumu Tiruvannamalajā, viņi sāka uzskatīt šo frāzi par solījumu, kas bija Mīlestības un Gādības pilns.

Bezmiega nakts laikā bija jānolemj, kā veikt apglabāšanu. Tika uzskatīts, ka ķermenis var tikt apglabāts Jaunajā Hallē, bet daudzi uzticīgie nepiekrita šai idejai. Viņi juta, ka Jaunā Halle bija, zināmā mērā, papildinājums Templim (Mātes) un Šri Bhagavana svētnīcas radīšana šeit likās viņiem tās pakārtošana Mātes svētnīcai, kas mainīja patieso lietu kārtību. Nākamajā dienā, pēc vispārējas vienošanās, starp Veco Halli un Templi izraka bedri un ķermeni apglabāja (..). Pūlis, kurā nebija kur kāju spert, vēroja to klusās skumjās. Nav vairs mīļās sejas, nav vairs viņa balss skaņas… Kopš tā laika lingams no pulētā melnā akmens – Šivas simbols – virs viņa kapa kļuva par Klātbūtnes ārējo zīmi, bet par iekšējo kļuva viņa pēdas sirdī.

***

Oriģināls krievu valodā.

Grāmatas dati:

Шри Рамана Махарши: Жизнь и Путь

Сост. и пер. с англ. О.М. Могилевера / Под ред. Н. Сутары. – СПб. – Тируваннамалай: “Экополис и культура” – Шри Раманашрам, 1995. – 416 с.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *