D. Godmens par Papadži

D. Godmena filma “Call off the Search”

Fragments no intervijas ar Godmenu:  Es reti biju Laknau, pazinu tikai nedaudzus. Uzreiz pēc tam kad Papadži piekrita lai veidoju filmu, es piecējos satsanga laikā pēc Papadži aiziešanas un paziņoju, ka gribētu satikties ar visiem, kam bija spēcīgs transformējošs pārdzīvojums Papadži klātbūtnē. Es nezināju, kas atnāks, cik daudz bija tādu ļaužu, es vienkārši organizēju filmēšanu Pitera Gordona mājā, viņam piederēja simpātisks namiņš ar dārzu Laknau centrā. Es pateicu, ka visi, kas vēlas, var atnākt divos un mēs ierakstīsim viņu stāstus. Kad es turp ierados, tur bija kaut kas līdzīgs izpārdošanas pirmajai dienai – izveidojās ļoti gara rinda. Izsakot piedāvājumu es vienkārši nesapratu, cik daudziem cilvēkiem zālē bija pārsteidzoši pārdzīvojumi. Un mēs pieņēmam vienu pēc otra, cilvēki nāca un sēdās kameras priekšā. Man nebija ne jausmas, kas viņi tādi ir, nācās jautāt: “Kā jūs sauc? Mēs nekad neesam tikušies pirmīt. Pastāstiet man savu stāstu”. Tādā garā. Mēs sākām ap diviem pēcpusdienā. Toreiz izmantojām diezgan dārgu ¾ collu kinolenti. Un mēs filmējām vismaz četras stundas. Es biju absolūti pārsteigts, cik daudz ļaužu ieradās, cik spēcīga atvēršanās ar viņiem notikusi, cik spēcīgi viņiem bija pieskārusies Patiesība. Laikam pareizi būtu nosaukt to, ko viņi izjuta par “vieglu apskaidrību”, viņi noteiktā brīdī apjauta, kas tie ir patiesībā, pazaudēja asociāciju ar personību, ideju par to, ka viņi ir konkrēta persona. Un viņiem bija raksturīga pārliecinoša maniere atstāstot to kameras priekšā. Arī to es uztvēru kā ļoti pārsteidzošu. Ap to laiku es pavadīju Indijā 25 gadus, es izlasīju visu garīgo literatūru, zināju valodu, izlasīju advaitas klasiskos tekstus, Svētos rakstus, galveno guru mācības – tādēļ es zināju, kā šie guru runā, kā par to tiek runāts Upanišādās, man bija laba bāze šai jomā.

Bet toreiz daži cilvēki Laknau nebija lietas kursā, viņiem nebija ne jausmas par tēmu. Viņi vienkārši sēdās, es devu komandu runāt un viņi runāja tā, it kā lasītu Upanišādu nodaļu! Turklāt ar nesatricināmu pārliecību, ka viņi zina Patiesību un vēlas pastāstīt tev, kā atrasties Patiesībā. Un viņi pārliecinoši aprakstīja lietas tā, kā tās aprakstīja viedo paaudzes, kā to raksturoja Svētie raksti, kas tika radīti pirms diviem-trim tūkstošiem gadu. Tās pašas analoģijas, tie paši izteicieni. Bet viņi to teica pilnīgi svaigi, viņi vienkārši lūkojās sevī, jūtot šo pārdzīvojumu un teica, jā, tas ir tā, tas notika ar mani. Man likās brīnumaini tas, ka cilvēki, kuriem sākotnēji bija ļoti maz zināšanu, ļoti maza pieredze, varēja to piedzīvot Papadži klātbūtnē, kas varēja paskatīties uz viņiem un pateikt: “Paskaties uz Sevi Pašu, izpēti Sevi”. Tā nebija nekāda prakse, kurā pēc desmit gadiem ar tevi varēja kaut kas notikt. Viņš teica: “Uzzini, kas tu esi, šeit un tagad, kamēr sēdi man priekšā”. Viņš varēja to teikt jokojot, varēja pateikt nopietni, citreiz varēja aicināt paskatīties uz savu “es”, mēģinot noteikt kur tas rodas – priekš katra bija savs paņēmiens, savs veids kā cilvēku piespiest ieskatīties sevī. Un ļoti daudziem cilvēkiem pēc vienas, divām vai trīs tikšanās reizēm sejas piepeši “iedegās”, viņi saņēma to turpat uz vietas.

Pēc dažiem gadiem Papadži ieminējās: “Man vienkārši patīk skatīties uz to, kā šis moments norit. Es redzu to kā gaismas uzplaiksnījumu, kas nāk no cilvēka galvas”. Proti, apgaismība tiešām nozīmē “gaismu” tādā izpratnē, ka, ja paskatīties uz cilvēku, kas tikko nometis “es” sajūtu, kas to ierobežojusi ķermeņa ietvaros, viss viņa smalkais ķermenis uzsprāgst un pār tevi līst gaisma stari. Viņš teica, ka tas ir tik brīnišķīgs skats, kad kāds atrod Patiesību sevī pašā un var redzēt, kā visa būtība uzsprāgst un sejā parādās prieks! Un tas notika kad es pirmo reizi tur ierados, atkal un atkal.

Un viņi nebija diez kādi izredzēti vai attīstīti, tie bija parasti cilvēki. Viņi atbrauca uz Indiju Patiesības meklējumos, viņi gribēja to atrast, vēlējās atrast Guru, uzzināt Mācību, pēc daudziem kritērijiem viņi ne ar ko neatšķīrās no tūkstošu tūkstošiem cilvēku, kurus var atrast dažādās garīgās grupās visā pasaulē. Viņi ieradās Indijā, dažādu apstākļu dēļ nokļuva Papadži priekšā, viņš varēja vienkārši paskatīties uz tiem, pateikt kādu vārdu, parunāt piecas minūtes un cilvēki iekļuva tai stāvoklī, kuru citi bezcerīgi mēģināja sasniegt vairāku dzīvju laikā!

(..)

Ja paskatīties vecos 92-93 gada ierakstus vai pat paklausīties audio, visbiežāk sastopamais troksnis ir smiekli. Kaut kādā veidā viņa klātbūtnē cilvēku prāts gandrīz pavisam izzuda un tajā bija tāds atvieglojums, ka cilvēki nepārtraukti ķiķināja. Mani tas tracināja. Pirmajos video un audio ierakstos ar Papadži piedalīšanos kurus esmu redzējis un klausījies, viņš varēja pateikt kaut ko pavisam ikdienišķu, piemēram: “Tagad ir pusvienpadsmit, drīz man jāiet”, un visi sāka smieties it kā tas būtu vissmieklīgākais joks, ko viņi jebkad ir dzirdējuši. Es nodomāju: “Kaut kas ar tiem ļaudīm nav labi. Kas tur ir smieklīgs – Papadži runā par laiku!” Un pamazītēm-pamazītēm es sāku saprast…

Pat ja jūs neesat piedzīvojuši to lielo sprādzienu: esmu apgaismots, esmu brīvs, bija pastāvīga netieša miera, prieka, laimes sajūta tikai no pašas esības – es neko neesmu izdarījis, vienkārši sēžu viņa priekšā, klausos viņā un mēs atradāmies kaut kādā bezdomu stāvoklī, kad viss, ko kāds pateiks vai izdarīs, būs vienkārši jautri.

Reizēm kameras objektīvs tika pavērsts pret auditoriju. Vienkārši paskataties uz šo pusotru simtu cilvēku. Tas ir vislaimīgāko cilvēku kopums kādus jūs vien esat redzējuši dzīvē. Šai cilvēkā bija kaut kas… tā nebija savienības laime – viņš nedalāmi atradās šai prieka stāvoklī. Par cik viņš atradās šai stāvoklī, ja jūs sēdējat viņam pretī, Papadži spēja šo prieku kaut kādā veidā nodot jūsu iekšienē – tas ir tas, kas jūs patiesībā esat, nezaudējiet laiku veltīgi, atrodoties ciešanās, nelaimē, kad jums ir tik lielisks pārdzīvojums. Vienkārši pārstājiet pievērst uzmanību prātam, pagātnei, domām. Vienkārši esat tas, kas jūs esat dotajā brīdī un jūs atklāsiet, ka arī esat šis prieks.

(..)

Es biju ieradies pēc Papadži ielūguma lai parunātu ar viņu par tām lietām, kuras uztvēru ar neuzticību viņa stāstā [runa ir par grāmatu, ko rakstīja Godmens pēc Papadži mutiskām liecībām par viņa dzīvi un kas bija vēl nebija pabeigta]. Viņš mani labi sagaidīja, veda ekskursijās, bet pēc tam nomira viņa sieva, kas būtībā nozīmēja visu satsangu beigas, tāpēc, ka atbrauca visi viņa radi, bija krāšņas bēres – satsangus atcēla. Tas viss ievilkās uz nedēļu. Atgādināšu, ka man bija stingrs grafiks, mans draugs zaudētu dažus tūkstošus dollāru, ja es nebūtu atgriezies laicīgi. Trīs dienas mani uzņēma kā augsto viesi, vadāja visur un rādīja ievērojamas vietas, bet viņš neatbildēja uz jautājumiem [no grāmatas autora viedokļa faktoloģiskā un hronoloģiskā puse bija vāja un noskaidrot patiesību bija principiāli svarīgi lai grāmatu varētu pabeigt]. Viņs pats nesāka sarunu, bet, kad es jautāju, vai varam parunāt aci pret aci vai arī man jāuzdod jautājumi satsanga laikā, viņš teica: “Vēlāk, vēlāk…” Bet pēc tam nomira sieva un vesels gabals izkrita no mana grafika.

Šķiet, kad manā rīcībā bija divas vai trīs dienas, es jau atteicos no vēlmes kaut ko noskaidrot. Galu galā, es labi pavadīju laiku, man bija brīnišķīgi pārdzīvojumi, katru dienu es pavadīju viņa sabiedrībā. Ko lai dara, ja reiz tā sakrita, ka nomira viņa sieva un viņam zuda interese par citām lietām!

Laika palika aizvien mazāk un mazāk, man bija dzelzceļa biļete. Tik pieklājīgi, cik vien spēju, es atgādināju viņam, ka braucu prom pēc divām dienām, pēc tam pēc vienas, taču nekas nenotika.

Pēc tam pēdējā dienā viņš iznāca brokastot… Parasti viņš brokastoja, tad devās atpakaļ uz savu istabu un mazliet atpūtās pirms doties uz satsangu. Tiklīdz viņš piecēlās, es pateicu: “Man ir vilciens pēc 3 stundām. Ja mēs neparunāsim tagad, stāsts nebūs pabeigts, tāpēc, ka joprojām nesaprotu, kas seko kam”. Viņš pateica: “OK. Ejam. Pārējie pametiet guļamistabu”.

Viņa guļamistabā stāvēja divas gultas – viena bija domāta tam, ko viņš aprūpēja. Tā bija ļoti maza istaba un gultas stāvēja blakus. Viņš apsēdās uz gultas, kas atradās te (rāda), bet es apsēdos pretī. Attālums starp gultām bija tik neliels, ka nepietika vietas pat kājām – viņa celis, mans celis, viņa celis, mans celis. Turklāt, viņš bija pieliecies uz priekšu. Tā ka var teikt – man bija tuva komunikācija ar viņu. Starp mūsu deguniem bija maksimums desmit centimentri. Un viņš skatījās un skatījās uz mani. Es zināju, ka tā ir vienīgā iespēja saņemt kādu informāciju. Un es uzdevu jautājumus, bet viņš… Jā, viņš atzina, ka lieta ir steidzama, bet šo cilvēku nevarēja nekādi pasteidzināt. Viņš darīja visu pa savam un savā laikā. Un te viņš sāka runāt par kaut ko citu.

Viņš sāka runāt par Purušu. Tam nebija nekāda sakara ar to, par ko es jautāju. Bet viņš runāja par atgriešanās pie Sevis Paša procesu, kā viņš mēģināja sekot šim procesam, nokļūt tai mirklī, kad izpaustais pazūd un tas, kas paliek, ir Patība.

Ko lai dara, man nācās turpināt sarunu par šo tēmu. Pēc tam es negaidīti apzinājos, ka viss mans prāts vienkārši pazūd. Manā priekšā bija dilemma: turpināt tēlot reportiera lomu un piespiest sevi fokusēties uz priekšmetu, noturēt uzmanību, uzdot gudrus jautājumus, cenšoties atcerēties, ko viņš runā vai arī vienkārši baudīt pārdzīvojumu. Nav ne jausmas, vai tas bija fiziskā tuvuma blakusefekts, jo mēs sēdējām degunu pie deguna, vai viņš tādā veidā centās apturēt manus jautājumus – es nezinu. Es centos saglabāt savās smadzenēs vienu funkcionējošo kaktiņu lai dzirdētu, ko viņš saka un būtu iespēja pievienot saprātīgus komentārus vai uzdot jautājumus pa tēmu – bet tas nebija iespējams. Manu smadzeņu daļa, kas vēl spēja domāt vai atcerēties, vai uzdot jautājumus, pakāpeniski samazinājās līdz pavisam izzuda.

Beigu beigās, mēs vienkārši sēdējām seju pret seju, blenžot viens otram virsū. Man patiesībā bija sajūta, ka mani pēta. Ja mēs ar jums apsēdīsimies pretī, skatiena fokuss būs acu virsmas attālumā, ja? Viņa acīs bija kaut kas tāds, kas nemanāmi nobīdīja to fokusu. Kaut kādā veidā viņš mainīja to attālumu, tā ka man tiešām radās sajūta, ka esmu kaste ar arhīviem un viņš pārvieto mapes, apskatot dažādas lietas, kas glabājas dažādās vietās, dažādos līmeņos. Un tai pašā laikā es biju pilnībā nohipnotizēts. Tai momentā es zināju, kas viņš ir. Tas nebija Papadži, Pundžadži, astoņdesmitgadīgs cilvēks ar kuru notikuši visi tie brīnumainie stāsti. Tā bija sēdēšana Patības klātbūtnē. Es zināju, ka nav ne Deivida Godmena, ne Papadži, kas sēž degunu pie deguna, pieskaroties ceļiem. Viss apstājās, viss izzuda. Un, kad viņš ieraudzīja, kas notika, viņš vienkārši piecēlās un aizgāja. Viņam tās bija intervijas beigas. Viņš kaut kādā veidā pierādīja savu redzējumu. Man bija kaudze jautājumu, es cerēju pabeigt stāstu, viņš iesaistījās spēlē, apsēdās, paskatījās uz mani, pilnībā mani satricināja, ne tikai apturot visus manus jautājumus, bet apturot arī pašu manu prātu, izmetot to pa logu – mēs vienkārši sēdējām, veroties acīs, apzinoties viens otru tai brīdī kā Patību. Domāju, tādā veidā viņš teica man, kas viņš patiesībā ir, ka viņš nav cilvēks, kas piedzimis 1913. gadā, kas apmeklēja konkrētu skolu un apprecēja konkrētu sievieti, ar kuru notika attiecīgs stāsts. Viņš teica: “Esmu lūk TAS. Nekad neaizmirsti”.

Un viņš aizgāja.

Pašu intervijas videoierakstu var skatīt te.

Godmena grāmata “Nothing Ever Happened” krievu mēlē (pirmā daļa) atrodas šeit.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *