Cēzars Teruels par izpratni

Jautājums: Ja es neko nespēju padarīt – es un domāšanas process esam viens – vai tas nozīmē, ka vien Augstākās Žēlsirdības gribas dēļ notiek atbrīve no „es”? To var nosaukt dažādi – Spēks, Žēlsirdība vai tml.

Cēzars Teruels: Jā, jo tas, ko tu dēvē par sevi, ir identifikācija. Tas nav tā, ka tu identificējies ar ķermeni vai identificējies ar prātu, priekšstats par sevi – tā ir pati identifikācija. Tādēļ, jebkāda piepūle no „tavas” puses būs pretruna, tai būs ačgārns efekts. Un, kā sacīju, tev var paveikties, lai kaut kādā veidā novērotu tevī notiekošo bez atdalītības sajūtas un tad var notikt izpratne, ka nekāda „es” nav, nav nekādas individualitātes, nekādas personības – tie visi ir tikai priekšstati. Sauc to par Žēlsirdību, sauc to par veiksmi.

J: Ļoti patīkami justies bezpalīdzīgam. Tajā ir arī atslābums. Vai šeit slēpjas identifikācija?

CT: Nē. Tas ir patīkami. Un tur ir atslābums. Bezpalīdzīgums, bezcerīgums. Tieši tas tur tikai ir – atslābums, bezpalīdzīgums, bezcerīgums. Un tā ir funkcionāla domāšana, tu izmanto vārdus lai kaut ko paziņotu. Tas ir fakta paziņojums, nekas vairāk. Tā ir izpratne. Fakta apraksts, bez prāta interpretācijas. Nav šaubu. Nav jautājumu. Nekāda jucekļa. Atslābums, bezspēcīgums, bezcerīgums.

J: Vai šī izpratne nāk un aiziet?

CT: Nē, juceklis nāk un aiziet.

J: Bet izskatās, ka tieši izpratne nāk un aiziet.

CT: Nē. Piemēram, man sāp celis. Tas nevar patikt vai nepatikt, tas jau ir te. Nav atdalītības starp tevi un sāpēm. Nav konflikta, nav ciešanu. Tu vari pateikt: „Ak, Dievs, kā sāp!” Vai pat iekliegties aiz sāpēm. Tu taču nekļūsti par supermenu, tu vienkārši kļūsti supergodīgs un tiešs. Un viss tas pieklājīgums, diplomātija – tas viss iet projām. (..) Un tas nenozīmē, ka nav jāiet pie ārsta pēc zālēm.

J: Tas ir par to, ka nav nekādas individualitātes? Izpratne par to nāk un aiziet un juceklis atgriežas. Tu pats sacīji, ka ir zibšņi, bet tie taču nav patstāvīgi.

CT: Ja tu nonāci pie tā, ka ir juceklis, juceklis pazūd, jo ir skaidrība par notiekošo. Tā ir izpratne, kas balstās uz domām, tā notiek domāšanas laikā, tātad, tā sakņojas atdalītības sajūtā. Tieši tāpēc domāšanas process obligāti jāliek mierā. Tieši tādā veidā identifikācija atgriežas un tev jāapskata tās sastāvdaļas. Vai tas ir mežonīgs zirgs, vai tas, kas jāj zirgā?

***

N0 sarunām Taizemē

Kārlis Rencs – Apgaismības mīts

Jautājums: Es apmeklēju daudzus skolotājus, kuriem skolotāja/mācekļa attiecības bija visbūtiskākais. Vai es kļuvu par koncepcijas upuri?

Kārlis Rencs: Koncepcija izzūd; viss izzūd, ieskaitot jebkādu dalījumu, jebkādu ideja par vērtību vai kvalitāti. Paliek vien tas, kas pastāv. Visu koncepciju izzušanā parādās miers. Tas iekļauj jebkādas idejas par skolotāju/mācekli izzušanu. Šī ideja ir fiktīva tāpat kā ticēšana tam, ka jūs dzīvojat. Ideja par skolotāju parādās tikai kad pastāv ideja par „es”.

Ja jums ir patiesa cieņa pret jūsu skolotājiem, jūs vienkārši ļausiet tiem izzust. Jūs atpazīsiet jūsu skolotāju kā to, kas jūs esat. Tai brīdī tur vairāk nebūs skolotāju un mācekļu. Ar tādu cieņu pret to, kas ir, jūs nesīsiet laimi visiem skolotājiem pasaulē.

Neviens skolotājs nav sacījis, „Uzceliet mani debesīs un uzceliet man baznīcu. Vņi visi teica, „Aizmirstiet mani pēc iespējas ātrāk pēc manas aiziešanas. Ja jūs vēlaties pagodināt mani, aizmirstiet mani”. Bet sekotāji, tā vietā lai klausītos viņu vārdos, dibināja reliģijas. Jēzus nekad nav teicis: „Dibini reliģiju.” Viņš sacīja: „Ļauj miroņiem apglabāt savus miroņus”.
J: Tās ir skolotāja bēres!

KR: Jo vairāk jūs atpazīstat to kā vienīgo realitāti, jo vairāk būs bēru. Viss, kas neesi tu, tiks apglabāts. Aizvien vairāk un vairāk parādību krīt mūžīgajā nenoteiktības kapā. Aizvien vairāk un vairāk ticību krīt, līdz kamēr jūs saprotat, ka viss, kam jūs ticat – vai jūtat nepieciešamību ticēt – nevarat būt Jūs Pats.

J: Bet skolotājs ļauj man to saprast!

KR: Jūs ticat, ka viņam ir burkāns, ko jūs esat kārojuši visu mūžu un, kad nobriedīsiet, viņš jums to pasniegs. Tiklīdz tas būs apēsts, jūs varat atpūsties, jūs tiksiet apgaismots. Tas viss ir fikcija. Pamošanās no individuālās uz kosmisko apziņu ir fikcija. Ja jūs domājat, „Jā, tagad es sasniedzu realitāti un tagad es esmu tas viss,” tā ir tīrā fikcija.

J: Bet ja apgaismība saistīta ar eksistenciālu šoku?

KR: Viss ir sapņa sastāvdaļa, ieskaitot to, kas tie šokēts. Tas, kas jūs esat, ir nemainīgs un tā visa neskarts. Tas ir tas, kas vienmēr bija.

Lasīt tālāk

Mudži par vērotāju

J: Manā dzīvē ir bijuši daudzi pārdzīvojumi un dažkārt tie mani pārņem pilnībā un zūd iekšējais miers.

M: Jā, šāda šūpošanās būs kādu laiku, bet to visu redz Apjausma. Šī Apjausma ir daudz svarīgāka par šiem stāvokļiem, kas šūpojas. Stāvokļi nāk un iet, un, kamēr tur ir prāts, tas vēlas izvēlēties stāvokli, un arī šo izvēli novēro Apjausma. Paliec kā apjausma. Kad parādās doma, ka šis nav nekas slikts, bet arī nav nekas interesants, tad tas atkal nāk no prāta, jo tas ir Nekas un prātam tas nav interesants.

J: Jā, bet kad es esmu šajā Apjausmas stāvoklī, tad prāts vēl ir klātesošs ar visiem stāvokļiem, ar visu šūpošanos, bet es gribu, lai tas izzūd pavisam.

M: Nē, ļauj lai šūpošanās notiek. Tu paliec kā Apjausma, kā šūpošanās apjausma. Un kaut kas notiks – Tu pārtrauksi ievērot šo šūpošanos. Ja mēģināsi pārtraukt šūpošanos, tad prāts tikai pastiprināsies, jo prāts aug no pretestības. Ļauj visam notikt, neidentificējies ar to, paliec kā Apjausma. Tā visu uztver neitrāli bez aizraušanās.

J: Jā, bet prāts paliek tur, tas nekur neizzūd.

M: Tam nav nozīmes, vai tas paliek. Tas nav reāls. Tas paliek, jo kaut kas negrib, lai tas iet. Ir kaut kas, kas to aizrauj. Tas vēl joprojām ir nosacītā prāta sajaukums ar Apjausmu, kas caur maņām dodas iepirkumos.

Lasīt tālāk

Daži jautājumi Maharši

Jautājums: Kā atrast Sevi, Ātmanu?

Maharši: Nav iespējams pētīt Ātmanu (ES). Pētīt var tikai ne-ES. Ir iespējams vienīgi iznīcināt ne-ES. Patiesā daba, ES, būdama vienmēr pašacīmredzama, uzplaiksnīs Pati no Sevis.

(..)

J: Kāpēc Jēzus, kad to sita krustā, iesaucās: „Mans Dievs! Mans Dievs!”

M: Tas varēja attiekties uz diviem laupītājiem, kurus sita krustā kopā ar Viņu. Turklāt, džnani sasniedza atbrīvi jau dzīves laikā, šeit un tagad. Nav būtiski, kā, kur un kad viņš atstāja ķermeni. Daži džnani var izskatīties kā cietēji, citi var atrasties samadhi, bet tas nenozīmē nekādu atšķirību viņu džnānā. Ciešanas redz vienīgi vērotājs no malas, bet ne džnani, jo viņš jau izgāja ārpus Sevis, Ātmana identifikācijas ar ķermeni.

J: Kā kontrolēt prātu?

M: Kas ir prāts? Kam tas pieder?

J: Prāts vienmēr klaiņo. Es nespēju to kontrolēt.

M: Prātam raksturīgi klaiņot. Jūs neesat prāts. Prāts parādās un pazūd. Tas nav pastāvīgs, bet pārejošs, taču jūs esat mūžīgi. Neeksistē nekā, izņemot Ātmanu. Piederēt Ātmanam – lūk, kas ir pats būtiskākais. Ja jūs meklēsiet tā avotu, tas izzudīs, atstājot Ātmanu neskartu.

J: Tāpēc nevajag tiekties kontrolēt prātu?

M: Ja jūs apzināsieties Sevi, tad nepaliks prāta, kam nepieciešama kontrole. Prāts izzūd un turpmāk mirdz Ātmans. Cilvēka, kurš apzinājās Sevi, prāts var būt aktīvs vai nē, bet priekš viņa paliek tikai Ātmans. Jo prāts, ķermenis un šī pasaule nav atdalīta no Ātmana. Tie rodas Viņā un izzūd Viņā. Tie nav atdalīti no Ātmana. Kā tie var būt atšķirīgi no Viņa? Tikai apzinies Sevi, ES, Ātmanu. Kāpēc uztraukties par šīm ēnām (prātu, ķermeni un pasauli)? Vai tās var ietekmēt Ātmanu?

J: Vai tam, kas alkst pēc atbrīves, jāpēta kategoriju [daudzveidības] daba?

M: Tāpat kā tam, kas vēlas izmest gružus, nevajag analizēt tos un skatīties, kas tie ir, tam, kurš vēlas zināt Sevi, nevajag uzskaitīt kategorijas vai pētīt to īpašības. Viss, kas viņam jāizdara, ir atmest visas kategorijas, kas apslēpj Sevi. Pasaulei jābūt uztvertai kā sapnim.

J: Vai Sevis realizācija nenotiks kamēr pasaule ir šeit (tiek uztverta kā reāla)?

M: Nenotiks.

Maharši par ego struktūru

Maharši vēstule Ganapati Muni, kurā jautātājs vēlas uzzināt par ego struktūru. Parasti atbildes rakstīja Āšrama vadība, Maharši tikai pārbaudīja rezultātu. Šoreiz Maharši pats nodiktēja vēstules tekstu pilnībā.

Kaut Svētie Raksti, tādi kā Joga-Vasištha, apgalvo, ka ego ir trīs paveidi, jāuzskata, ka tikai „es”-doma vienīgā pastāv. Kad prāts, kas ir „es”-doma, paceļas, tas spēj celties tikai pieķeroties kaut kam. Par cik ego rodas starp nedzīvo ķermeni un Realitāti, tas (ego) ir ticis pie tāda vārda kā čit-džada-granthi (mezgls starp apziņu un nejūtīgo), dživa (individuālā dvēsele) utt.

„Es”-doma rodas tādā veidā trīs gūnu formā, no kurām radžass un tamass ir aspekti, kas pieķeras ķermenim un identificē sevi ar to. Atlikušais aspekts – tīrā sattva – vienīgais ir iedzimtā prāta īpašība un tas stingri uzturas Realitātē. Bet šajā sattviskajā stāvoklī „es”-doma vairs nav doma, tā ir pati Sirds.

„Viedais zina, ka virspusējā pradžnanas (apziņas) jēga ir prāts, bet tās patiesā jēga ir Sirds. Augstākais ir nekas cits, kā Sirds”.

Šri Ramana Gīta, V, 18

Kad prāts, norobežotā zināšana, kas paceļas no neierobežotā „ES” stāvokļa, pielīp pie ES un identificē sevi ar to, Ātmanu, to dēvē par patieso zinību. To var arī nosaukt par „zinību, kas ir prāta kustība Ātmana formā” vai „zinība pilnīgā formā”. Stāvoklis, kurā šis tīrais sattviskais prāts mirdz, turoties pie patiesā ES, saucas aham sphurana.

Šī sphurana pati par sevi nevar atrasties malā no Realitātes, tā ir zīme, kas norāda uz tuvojošos Realitātes nepastarpināto pārdzīvojumu. Avots, pie kura turās šī sphurana, saucas par Realitāti vai rīto apziņu. Vēdantā tā apzīmēta ar „pradžnana Brahma” vai tīrās apziņas absolūto realitāti. Kad tīrs sattviskais prāts atrodas šai sphurānā un seko tās avotam, to sauc par upassanu vai meditāciju; kad cilvēks stingri nostablizējies šai stāvoklī, kas ir prāta avots, to sauc par džnanu.

„Dabiskā stāvokļa pārdzīvošana garīgās prakses laikā tiek dēvēta par upassanu (meditāciju). Kad šis stāvoklis kļūst stabils un pastāvīgs, to sauc par „Zinību” (džnānu)”.

Šri Ramana Gīta, I, 13

Vivvkačudamani, 380. dzejolī par šo veseluma apzināšanos sacīts:

„Šeit mūžīgi mirdz Ātmans, pašzibsnījošs visa Liecinieks, kam piemīt buddhi ar Savu atrašanās vietu. Padarot šo Ātmanu, kas atšķirīgs no nereālā, par savu mērķi, meditē uz Viņu kā uz savu ES, atmetot visas pārējās domas”.

Ierobežotības sajūtas neesamība ir meditācijas auglis.

Tas tiešām ir veseluma pārdzīvojums. Tas ir dabisks priekš Dieva un atbrīvotām dvēselēm.

Kad prāts, kam ir raksturīga tīrā sattva, paliek uzmanīgs attiecībā uz aham sphuranu, kas ir tieša patiesā ES pārdzīvojuma tuvināšanās zīme, Sirds, kas vērsta uz leju, kļūst vērsta uz augšu, uzzied un paliek ES formā. Tāpēc augstākminētā uzmanība uz aham sphuranas avotu ir vienīgais Ceļš. Ar tādas uzmanības palīdzību ES, Ātmans, Realitāte paliks viena, mirdzot Sirds centrā kā „ES-ES”.

***

U. G. Krišnamurti – Drosme būt par sevi (fragmenti)

Pavisam ne „galīga realitāte”, kas izraisa jūsos tādu interesi, ne guru mācības, ne svēto ieteikumi, ne bezgalīgas tehnikas nesniegs jums to enerģiju, ko jūs meklējat. Tikko domāšanas kustība apstāsies, tas atbrīvos un aktivizēs jau esošo jūsos enerģiju. Tam nav obligāti jānotiek kāda svētā mācības rezultātā. Tam nevajag tehnikas, ko izdomājis cilvēks, jo tajā nav pretrunu. Jūs patiesībā nezinat, kas tas ir.

Jebkāda enerģija, kuru pārdzīvojat praktizējot vienu vai otru tehniku, ir pretrunu enerģija. Tāda enerģija tiek radīta ar domāšanas pretrunām: jūsu piedzīvotā enerģija ir vēlmes piedzīvot šo enerģiju rezultāts. Bet šī enerģija ir kaut kas, kas nepadodas piedzīvošanai. Tā ir vienkārši dzīves izpausme. Jums nevajag neko „darīt”.

Viss, ko jūs darāt, lai piedzīvotu šo enerģiju, traucē jau esošās šeit enerģijas funkcionēšanai, kas ir dzīves izpausme. Tai nav „vērtības” vērtību skalas jēdzienos, ar kuras palīdzību mēs novērtējam visu, ko darām: tehnikas, meditācijas, jogu utt. Man nav nekādu iebildumu pret to visu. Lūdzu, nepārpotiet mani. Bet tie nav līdzekļi mērķa sasniegšanai, kuru jūs nospraudāt sev: pats mērķis ir maldīgs. Ja jūsu ķermeņa mērķis ir ķermeņa elastīgums, tad, jādomā, jogas tehnikas palīdzēs jums pataisīt ķermeni elastīgu. Bet tas nav apgaismības vai transformācijas mērķa sasniegšanas instruments – sauciet to kā gribat. Pat meditācijas tehnikas – „es”-centrālais notikums. Tās visas ir „es” saglabāšanas mehānismi, kurus jūs izmantojat. Tā kā, visas šīs tehnikas nodara kaitējumu jūsu galīgās realitātes meklējumiem, jo tās visas ir „es” saglabāšanas instrumenti. Jūs piepeši sapratīsiet, vai arī jums būs atklāsme, ka galīgās realitātes meklējumi arī ir „es” saglabāšanas mehānisms. Nav uz ko tiekties, nav ko iegūt, nav ko sasniegt.

Līdz brīdim, kamēr jūs darāt kaut ko mērķa sasniegšanai, tas turpina būt „es” saglabāšanas mehānisms. Es izmantoju vārdus „es” saglabāšanas mehānisms, bet nedomāju ar to, ka pastāv „es” vai kāda „būtne”. Es izmantoju vārdu „es” tikai tāpēc, ka cita vārda nav. Tas ir kā automātiskais starteris jūsu mašīnā. Tas saglabā pats sevi. Tas ir vienīgais, kas to interesē. Viss, ko jūs vēlaties sasniegt, ir „es”-centrējoša darbība. Kad es saku „es”-centrējoša darbība, jūs neizbēgami pārvēršat to par kaut kā jēdzienu, no kā vajag izvairīties, jo „es” trūkums ir jūsu mērķis. Līdz brīdim kamēr jūs neizdarīsiet kaut ko, lai būt bez „es”, jūs būsiet „es”-centrēts indivīds. Kad nav kustības virzienā būt cilvēkam bez „es”, tad nav arī „es” un nav „es”-centrētas darbības. Tieši šīs pašas tehnikas, sistēmas un metodes, kuras jūs izmantojat sava mērķa sasniegšanai – brīvībai no „es” – ir „es”-centrētās darbības.

Lasīt tālāk

Atmiņas par R. Maharši

No Krišnamurti Ajera atmiņām

Tai laikā es ļoti simpatizēju tādiem cilvēkiem kā Ganapati Muni, kas darbojās Indijas politiskās atmodas labā. Tādi cilvēki kā Bhagavāns mani satrieca ar to, ka nepakustinātu pat pirkstu dzimtenes atbrīvošanās labā. Gadu pirms Bhagavāna satikšanas es ar nolūku iesaistījos karstās diskusijās ar ikvienu, kas ignorēja praktiskos dzīves aspektus turpinot spriest par Dievu.

Dēļ savas pozīcijas es pateicu saviem pavadoņiem, ka negrasos gulties uz grīdas Maharši priekšā. Tomēr, kad es viņu ieraudzīju, notika kaut kas dīvains: tikko mēs iegājām pie viņa, es izstiepos uz grīdas ar seju uz leju, nonākot tradicionālajā padevības un pielūgsmes pozā. Šī spontānā rīcība mani samulsināja, jo es zināju, ka mana attieksme pret Maharši bija zināma maniem pavadoņiem.

Novēlotajos centienos atgriezt pzaudēto aukstasinību, es cieši paskatījos uz Maharši un pacentos uzsākt diskusiju par filosofiskām tēmām.

„Tagad jūs sēžat šeit, – es sacīju. – Bet kāds būs jūsu nākamais stāvoklis?”

Es gribēju zināt, ko viņš domā par dzīvi pēc nāes. Es domāju, ka šodien viņš atbildēs man, ka ir dvēsele, kas turpina dzīvot pēc ķermeņa iziršanas, un, ka tā galu galā savienojas ar Dieva virsdvēseli. Es nevarēju vien sagaidīt kad varēšu uzsākt ar viņu strīdu lai pierādītu, ka tas nemaz nav tā. Pagāja dažas minūtes, bet atbilde nesekoja. Turpinājās absolūts klusums un divi acu pāri – mans un viņa – cieši raudzījās viens otrā.

Man prātā pazibēja doma: „Interesanti, viņš klusē lai neatbildētu uz neērtu jautājumu?”

Un tūlīt pat atskanēja Bhagavāna zvanveidīgā balss: „Jūs sacījāt „stāvoklis”. Ko jūs saprotat ar stāvokli?”

Pat ja manā priekšā uzsprāgtu bumba, tas nebūtu tik graujoši kā šis negaidītais pretjautājums. Es sapratu, ka man viņam jāatbild. Es sāku domāt: „Nu, labi. Es nejautāju par ķermeni, kuru apglabās vai sadedzinās. Iekš ķermeņa ir kaut kas – domājošā iekārta, tā saucamais prāts. Es pajautāju par to. Tagad, ja pateikšu, ka mans jautājums bija par prāta stāvokli, viņš, protams, pajautās, kas ir prāts. Man jābūt gatavai atbildei uz šo jautājumu”.

Un es sāku jautāt sev: „Kas ir prāts?” Bet nekādas atbildes nebija. Mans prāts bija paralizēts, spēja domāt pilnībā izzuda. Es bija kā bezpalīdzīgs mēmais. Bhagavāna acīs bija caurstrāvojošs spīdums, kas piesaistīja manu skatu. Un beidzot uzvaras smaids apspīdēja viņa dievišķo seju. Es pārstāju apzināties gan savu ķermeni, gan apkārtējo pasauli – mans niecīgais „es” izšķīda tīrajā Pamat-Esībā, kurā visi nosaukumi, formas, laiks, telpa un darbības pilnībā izzūd. Es biju absolūta klusuma stāvoklī, kuram nav ne sākuma, ne beigu, spulgojot pašmirdzošam „ES esmu”. Kad es no jauna sāku apzināties savu ķermeni un apkārtējo pasauli, iekšējā gaisma joprojām joprojām mirdzēja un vairs nevajadzēja neko jautāt vai atbildēt. Sajūsmā par savu reibinošo zaudējumu, es nekavējoties metos uz grīdas viņa priekšā un izskrēju ārā.

Lasīt tālāk

Some talks with Sri Ratan Lal

Question: How can we realize when we leave the ego aside?

Ratan Lal: Once the mind is free of contents, it will merge in the Self. Actually, it does not need to merge in the Self, because it is the Self. It is the mind that creates a sence of separation from the Self. When it renounces its selfish tendencies and other bad habits, once it is purified, it becomes the Self because it is the Self. It is all mental game that the mind plays with itself. But, one time or other, we will have to stop playing game, which is the cause of ignorance.

Q: Does it mean to remain observer, as the witness?

RL: This is one of the practices. The mind has three states: the waking state, the dram state, and the dreamless deep sleep state. The Self or Counsciousness as Pure Consciousness is ever present during all the three states of mind. But only during the waking state can we make some effort.

If the become the witness, if we observe the thoughts in the mind, this is good practice. But finnaly when we understand that the three states belong to the mind, and the mind itself is a shadow and is not real, who is to witness what? When there is nothing to be witnessed, also the witness will disappear. Then the Self or Counsciousness alone remains.

Q: I have experienced it. But how to prolong it?

RL: Who is the one who wants to remain in that state? The mind doesn’t want to accept that this state is permanent. It is permanent, whether the mind is there or not. It is the mind which obstructs the exprience of that state. It resists being left aside.

Q: What can we do when the mind is quiet and one has entered into deep contact with oneself, but suddenly different feelings such as fear, hapiness, or anxiety appear.

RL: This is again to go from one mental state to another. It has nothing to do with the Atma, the Self. You must look upon feelings as part of the mind. But the feeling of the eternal Presence of the Self, the Consciousness, is not part of the mind. This state is permanent, it is always present, and everything that is permanentl it also changeless, unaffected. It does not have fear nor joy. Being beyond the mind, it is also beyond the pair of opposites. Your question is referring again to a state of mind. It is not the experience of the Self. Everything that appears and disappears belongs to the mind. That which is beyond mind does neither appear nor disappear.

***

From “Love and Purity”, 2003